Baznīcas reformas ierosinātājs

Mēs šodien svinam Reformācijas svētkus jeb, kā tie trāpīgi nosaukti latviešu valodā, Ticības atjaunošanas svētkus. Kā luteriskās baznīcas locekļi mēs tad arī atceramies Mārtiņu Luteru, kas ir šīs reformas ierosinātājs.

Iesākumā minēsim dažus nozīmīgākos faktus un datus no viņa dzīves gājuma un viņa veikuma.

Viņš dzimis 1483. vai 1484. gada 10.novembrī, nokristīts jau nākamajā dienā (tālaika lielās bērnu mirstības dēļ), tātad 11.novembrī. Tā kā tā bija Mārtiņa diena, viņš arī dabūja svētā Mārtiņa vārdu. Šis fakts mums var atgādināt to, ka vārda diena, kas tiek svinēta Latvijā, sākotnēji ir bijusi Kristību diena, kurai būtu mums jāatgādina par mūsu Kristību.

Sākumā Luters bija studējis jurisprudenci. Taču 1505.gada 2.jūlijā bija atgadījies kāds notikums, kas viņu bija dziļi satricinājis un licis krasi mainīt savu gājumu. Proti, pie Štoternheimas ciemata, netālu no Erfurtes, viņam tieši līdzās bija iespēris zibens, un viņš tajā brīdi, nāves baiļu pārņemts, bija solījies kļūt par mūku. Pēc visa, ko varam uzzināt, jāsecina, ka viņš ir bijis mūks, kas ar sevišķu rūpību bija centies ievērot sava ordeņa kārtību, precīzi ievērot tā prasības. Jautājums, kas viņu turklāt vispirms nomocīja, bija: kā man atrast žēlsirdīgu Dievu? – kura priekšā es, tāds, kāds esmu un ko daru, varētu pastāvēt, pastāvēt Viņa priekšā arī nākamajā tiesā. Iespējams, ka mūs šis jautājums nenomoka, ka tas mums nešķiet aktuāls. Bet to iespējams arī formulēt citādi, piemēram: kas notiks ar mani, kad būšu miris? Šo jautājumu paturēsim redzeslokā arī turpmāk.

Luters kā personība bija tikpat centīgs, cik apdāvināts cilvēks. Taču viņam kā mūkam bija maz izpratnes par naudu un īpašumu. Tā bija viņa krietnā un enerģiskā sieva, Katrīna fon Bora, kas rūpējās, lai viņš savā labsirdībā netiktu izmantots un lai būtu apgādāts, lai funkcionētu viņu aizvien pieaugošā mājsaimniecība. Viņiem tika dāvāti seši bērni…

Lutera Kopoti Darbi – raksti, priekšlasījumi un pirmām kārtām sprediķi – ietverti 105 biezos sējumos. Vēl atcerēsimies “Mazo [un tam līdzās arī Lielo] katehismu”, kas būtu jāpazīst katram, kas piedalījies Kristību un iesvētību mācībās. Savā priekšvārdā “Mazajam katehismam”, kas diemžēl pārāk maz pazīstams un kas, starp citu, 1615.gadā ir iznācis pirmoreiz arī latviešu valodā, Luters sniedz kādu svarīgu pedagoģisku likumu: vispirms iemācīties no galvas, tad izskaidrot. Un turklāt viņš stingri un skaidri uzsver:

Bet tiem, kas negrib mācīties, jāsaka, ka viņi aizliedz Kristu un nav kristieši, tie arī nav pielaižami pie Sakramenta ..

Tālāk viņš uzsver – ja vecāki un valdība šīs mācības noraida un nesūta bērnus skolā, tad “viņi sagrauj un izposta gan Dieva, gan pasaules valstību, rīkodamies kā ļaunākie Dieva un cilvēku ienaidnieki ..” Tas, ko māca katehismā un ko no tā mācās, nekādā ziņā neattiecas tikai uz baznīcu, tas tāpat attiecas uz visu mūsu sabiedrību.

Pabeidzot šīs īsās piezīmes par Lutera darbiem, jāpiemin arī dziesmas, kurām viņš sacerējis tekstu, dažām komponējis arī melodiju. No 36 dziesmām, par kurām varam teikt paldies Luteram, 16 iekļautas arī “Dziesmu grāmatā”. Šī grāmata sākas ar viņa radīto baznīcas himnu “Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils” un viņa Ziemsvētku dziesmai “No debesīm es atnesu…” ir 46.kārtas numurs. Luters ir šo abu dziesmu tekstu un melodiju autors.

Kad esam šādi pieminējuši Luteru, turpmāk uzklausīsim, kas viņam būtu mums sakāms arī šodien. Šajā sakarībā gribu pieskarties pāris punktiem jeb tematiem. Turklāt ņemsim vērā arī šādu secinājumu – pretējas nozīmes vārds reformācijai ir deformācija. Tas attiecas uz dažādu nebūšanu novēršanu, kādas gadās baznīcā visos laikos, arī mūsdienās. Luters nav dibinājis jaunu baznīcu. Bez pamata un netaisni viņš ekskomunicēts. Viņš taču ir aicinājis un mācījis, lai baznīca paliek pie tā, kas tā ir un kādai tai jābūt pēc Dieva vārda. Tā viņš raksta:

Šī vēsts, ko mēs sludinām, nav nekāds jauns mūsu izgudrojums, bet gan ļoti senā, atzītā apustuļu mācība, kas no jauna ir celta gaismā.

Tas arī jāapdomā baznīcai, kas sevi sauc par luterisku (kaut arī Luters ir noraidījis to, ka baznīca tiek saukta viņa vārdā).