Morālā atmiņa

Mūs atkal un atkal mulsina tas, cik ātri mēs aizmirstam nakts bombardēšanas trauksmi.

Pat dažas minūtes pēc tam, kad viss ir norimis, gandrīz viss, par ko tikko bijām domājuši, šķiet izgaisis gaisā.

Luteram pietika ar zibens spērienu, lai mainītu viņa dzīves gaitu turpmākiem gadiem.

Kur šī “atmiņa” ir šodien?

Vai šīs “morālās atmiņas” (briesmīga izteiksme) zaudēšana nav atbildīga par visu saistību, mīlestības, laulības, draudzības un uzticības sagrāvi?

Nekas nav pastāvīgs, nekas neturas stingri; viss šodien ir, bet rīt jau pazudīs.

Bet dzīves labajām lietām – patiesībai, taisnīgumam un skaistumam – visiem lielajiem sasniegumiem ir nepieciešams laiks, noturība un “atmiņa”, pretējā gadījumā tie deģenerējas.

Tie, kas nejūt ne atbildību par pagātni, ne vēlmi veidot nākotni, ir tie, kas “aizmirst”, un es nezinu, kā īsti var piekļūt pie šādiem cilvēkiem un vest viņus pie apziņas.

Katrs vārds, pat ja tas uz brīdi atstāj iespaidu, pa vienu ausi ieiet un pa otru iziet.

Ko lai ar viņiem iesāk?