Par ticības pamatu

“Bet, kad Viņš iegāja Kapernaumā, viens virsnieks nāca pie Viņa, To lūdza un sacīja: “Kungs, mans kalps guļ mājās triekas ķerts un cieš lielas mokas.” Un Jēzus uz to saka: “Es iešu un to darīšu veselu.” Bet virsnieks atbildēja un sacīja: “Kungs, es neesmu cienīgs, ka Tu nāc manā pajumtē; saki tik vienu vārdu, un mans kalps taps vesels. Jo arī es esmu cilvēks, kas stāv zem valdības, un man ir padoti karavīri; un, kad es vienam no tiem saku: ej! – tad viņš iet, un otram: nāc šurp! – tad tas nāk, un savam kalpam: dari to! – tad tas dara.” Kad Jēzus to dzirdēja, Viņš brīnījās un sacīja tiem, kas Viņam sekoja: “Patiesi Es jums saku: ne pie viena Israēlā Es tādu ticību neesmu atradis.” [Mt.8:5-10]

No virsnieka Kapernaumā mēs uzzinām par ticības pamatu. Viņš saka Kristum: “Saki tik vienu vārdu, un mans kalps taps vesels.” Viņš ir pārliecināts, ka Kristus palīdzēs viņa kalpam. Viņš neprasa, lai Kristus personīgi nāktu pie viņa, vai arī, lai Kristus parādītu kādu zīmi, vai ko redzamu vai taustāmu. Viņš vēlas tikai vienu: vārdu no Kristus mutes, kas viņam sola palīdzību, kuru viņš vēlas. Virsnieks runā visā nopietnībā, viņš pat cenšas pierādīt pašam Kristum, ka Viņa vārds būtu pietiekams. Viņš saka: “Jo arī es esmu cilvēks, kas stāv zem valdības, un man ir padoti karavīri; un, kad es vienam no tiem saku: ej! – tad viņš iet, un otram: nāc šurp! – tad tas nāk, un savam kalpam: dari to! – tad tas dara.” Ja vienkārša cilvēka vārdam, kurš pakļaujas citu cilvēku autoritātei, ir tik daudz spēka, kā viņš varētu apšaubīt paša patiesā un visuvarenā Dieva Dēla vārda spēju izpildīt to, ko tas pavēl vai sola? Viņa ticība pārsteidz Kristu. Uz ko balstās šī ticība? Tā balstās tikai vienīgi uz Vārdu. Šis un nekas cits ir pareizas ticības pamats.

Daži ticīgie kristieši savu ticību balsta Dieva vārdā, bet tomēr ne tikai šai Vārdā vien. Viens paļaujas arī uz sajūtām, cits uz svētdarīšanu un vēl viens uz citu cilvēku liecināto. Kāds ir tā rezultāts? Viņu ticība ir kā niedre, ko vējš šurpu turpu svaida. Ja viņi jūtas labi, jūt mieru, drosmi un spēku, tad viņi arī patiesi tic, ka viņu grēki ir piedoti un ka viņi ir Dieva bērni. Tomēr, tiklīdz šī sajūta viņus pamet un viņu sirdīs parādās ledus auksta un tumša pārbaudījumu nakts, viņi sāk šaubīties. Tad viņi sāk uztraukties, ka ticība un mierinājums, kas viņiem bija agrāk, ir bijuši tikai maldi.

Citi var parādīt visa veida labus darbus, kā arī lielu rūpību lūgšanā un Dieva Vārda izpētē. Viņi domā, ka dievbijīgajā dzīvē ir spēruši soļus uz priekšu, un viņi nepamana, ka viņos rosās grēcīgas vēlmes. Tad viņi ir laimīgi, stingri ticot, ka viņi atrodas Dieva žēlastībā. Tomēr citā laikā, kad viņu svētdarīšana neprogresē pareizi un viņi izjūt savas miesas slinkumu, cenšoties kļūt svētāki, tad viņi atzīst, ka viņu sirdis joprojām ir ļaunu domu un vēlmju avots. Tad viņi iedomājas, ka ir zaudējuši iepriekšējo Dieva žēlastības stāvokli.

Visbeidzot, vēl ir citi, kurus pat viņu mācītāji uzskata un sauc par labiem kristiešiem. Tas viņiem dod lielu mieru, kaut arī tam nav doti pierādījumi no Dieva Vārda. Tad, tiklīdz viņu atbalstītāji zaudē ticību viņiem un vairs neuzskata viņus par patiesiem kristiešiem, viss viņu miers un noteiktība pazūd. Šādi kristieši ir patiesi nožēlojamā stāvoklī. Vienā brīdī viņi ir drosmīgi, bet tad viņi ir spiesti cīnīties ar šaubām. Tajā laikā viņi lidinās starp debesīm un elli. Kas pamudināja šo nelaimīgo stāvokli? Viņi nebalstīja savu ticību tikai un vienīgi Dieva vārdā.

Ja mēs vēlamies, lai mūsu ticība būtu tāda, kādai tai vajadzētu būt – lai tā būtu stingra un pastāvīga, mums jāatmet viss [kas šķietami atbalsta šo ticību], viss, izņemot Dieva Vārdu. Tam, kurš savu ticību balsta tikai šai Vārdā, ir pamats, ko neviena vētra nevar iznīcināt un ko nevieni plūdi nevar aizskalot.