12. svētdienā pēc Vasarssvētku atsvētes

Un atkal, izgājis no Tiras robežām, Viņš nāca caur Sidonu pie Galilejas jūras desmit pilsētu robežās. Un pie Viņa atveda kādu kurlmēmu un Viņu lūdza, lai Viņš tam uzliktu roku. Un Viņš to ņēma no ļaudīm savrup un lika Savus pirkstus viņa ausīs, spļāva un aizskāra viņa mēli, un skatījās uz debesīm, nopūtās un sacīja uz to: “Efata, tas ir: atveries.” Un viņa ausis atvērās, un tūdaļ atraisījās viņa mēles saite, un viņš pareizi runāja. Un Viņš tiem pavēlēja to nevienam nesacīt; bet, jo vairāk to aizliedza, jo vairāk tie to izpauda un brīnījās ļoti par to un sacīja: “Viņš visas lietas ir labi darījis; Viņš dara, ka pat kurlie dzird un mēmie runā.” [Mk.7:31-37]

Dziedināšanas notikums, par kuru stāsta evaņģēlists Marks ir savāds. Pats evaņģēlists par šo notikumu būs dzirdējis no apustuļa Pētera un Svētā Gara iedvesmots uzticīgi saglabājis vairākas īpatnējas šā stāsta detaļas. Lai gan Jēzus, protams, varēja vienkārši dziedināt kurlmēmo vīru, tomēr šajā gadījumā Viņš rīkojas citādi. Jēzus vēlas, lai kurlmēmais ne tikai dzirdētu un runātu, bet lai viņš arī ticētu. Tādēļ Jēzus uzmanīgi ved kurlmēmo prom no pūļa, pievērš visu viņa uzmanību sev un rāda, ka Viņš kā Dieva Dēls glābj šo cilvēku ne tikai no kurluma un mēmuma, bet arī no grēka, velna, elles un nāves. Tādēļ evaņģēlists piebilst, ka Jēzus „visas lietas ir labi darījis.” Šie vārdi sasaucas ar radīšanas stāstu 1. Mozus grāmatā, kur Dievs novērtēdams savu radīšanas darbu, atzīst to par labu. Tādējādi top skaidrs, ka Jēzus dara unikālo Dieva darbu, atjaunodams radības zaudēto godību. Šāda veida darbi nekad nevar būt cilvēka darbi, bet radīšanas darbs arvien ir Dieva darbs. Šis darbs norāda uz Jēzus augšāmcelšanos, kas būs jaunās radīšanas sākums, līdz piepildīsies tas, ko apustulis Jānis redzēja atklāsmē Patmas salā: „Es redzēju jaunas debesis un jaunu zemi, jo pirmā debess un pirmā zeme bija zudusi, un jūras vairs nav. Un es redzēju svēto pilsētu, jauno Jeruzālemi, nokāpjam no debesīm no Dieva, sagatavotu kā savam vīram greznotu līgavu. Un es dzirdēju stipru balsi no troņa sakām: “Redzi, Dieva mājoklis pie cilvēkiem, Viņš mājos viņu vidū, un tie būs Viņa ļaudis, un Dievs būs ar viņiem. Viņš nožāvēs visas asaras no viņu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo, kas bija, ir pagājis.” Tas, kas sēdēja goda krēslā, teica: “Redzi, visu Es daru jaunu.” (Atkl. 21:1-5 )

Bet tas viss iesākās tā: Vispirms savā bezgalīgi radošajā spēkā Dievs radīja debesis un zemi, tad Viņš lika tapt gaismai un nošķīra to no tumsas un redzēja gaismu labu esam. Pēc tam Viņš izveidoja jūru un zemi, un radīja zāli, augus un augļu kokus. Tad Viņš radīja sauli, mēnesi un zvaigznes, lai tie dotu gaismu un kalpotu par laika skaitīšanas zīmēm. Tad Dievs radīja putnus, zivis un zvērus, un pašās beigās Viņš radīja cilvēku, lai tas valdītu pār visu radību. Un uzlūkojis visu, ko Viņš bija darījis, Dievs atzina to par ļoti labu. Dzirdētais stāsts nav kāda reliģiska metafora vai sens, teiksmains mīts. Tas ir vienkāršos vārdos, visiem cilvēkiem, visos laikos saprotams, radīšanas notikumu apraksts. Ja kāds vēlas dzirdēt mītus un leģendas tie nav jāmeklē Bībelē, bet pagānu mitoloģijā vai mūsdienu zinātnieku fantāzijās, kas patiesībā nav nekas cits, kā sarežģītos terminos ietērptas senās leģendas un mīti. Turpretī Dievs mums vienkāršos vārdos atstāsta, ko Viņš īstenībā darījis. Dieva radītā pasaule bija apbrīnojama un skaista, bet tā tas neturpinājās ilgi. Vienu no Dieva labajām radībām lielo eņģeli Luciferu – Gaismas nesēju – pārņēma skaudība. Tās apdullināts, viņš gribēja ieņemt Dieva vietu. Tā kā Dievs var būt tikai viens vienīgs, tad Viņš teica Luciferam – tu nevari palikt kopā ar mani. Tev jāiet prom! Izraidīts no Dieva klātienes, Lucifers pēkšņi atklāja, ka viņš pats no sevis nespēj neko radīt. Tad, skaudības un naida pārņemts, viņš metās uzbrukumā Dieva radībai, lai to samaitātu un izpostītu. Vislielākā skaudība un naids viņam bija pret radības kroni – cilvēku, jo viņš bija dzirdējis, ka pats Dieva Dēls reiz kļūšot par cilvēku. Būdams viltīgs, Dieva ienaidnieks sātans, kas tagad bija zaudējis savu kādreizējo godu un vārdu, par savu upuri izvēlējās Ievu, jo viņš zināja, ka viņa ir vājāka par Ādamu. Viņš arī zināja, ka pieviļot Ievu, viņš viegli tiks galā ar Ādamu un viņam pakļauto pārējo radību. Čūskas izskatā pietuvojies Ievai, sātans tai teica – zini ko, Ieva, Dievs nav labs. Kā tā? -Ieva izbrīnījās. Redzi, Viņš tev ir aizliedzis ēst visu dārza koku augļus. Nē – atrauca Ieva – Viņš ir atļāvis mums ēst visus augļus izņemot tos, kas pie koka dārza vidū. Ja ēdīsim šos augļus, tad mums būs jāmirst. Redzi, nu! – iesaucās sātans. Vai es tev neteicu? Dievs nav labs. Viņš vienkārši ir skaudīgs un nevēlas, lai zinādami labu un ļaunu, jūs būtu tādi paši kā Viņš. Neticiet Viņam! Jūs nevis mirsiet, bet būsiet dievi! Ivai tas likās tik kārdinoši. Tagad viņa būs arī gudra un dos augli arī Ādamam, lai arī tas būtu gudrs, kā Dievs. No sātana rokām Ādams, protams, augli nebūtu ņēmis, bet ja to deva Ieva, arī viņš bija gatavs augli nobaudīt, un viņi ņēma un ēda, un viņu acis atdarījās un tie redzēja, ka ir kaili un viņus pārņēma apmulsums un bailes no Dieva. Tā velns ieguva varu pār Dieva radību un naidā un dusmās sāka to graut un postīt. Jau pavisam drīz mēs lasām, ka cilvēks bailēs bēg un slēpjas no sava Radītāja un svētības vārdu vietā tam nākas dzirdēt lāstu. Sāpēs sievai nāksies dzemdēt bērnus, tā iekāros vīru, bet tas valdīs pār viņu, savukārt vīram nāksies smagi strādāt un sviedros savu maizi ēst. Un beigu beigās gan sievai, gan vīram nāksies kļūt par pīšļiem, atgriezties zemē, no kuras tie ņemti, jeb citiem vārdiem sakot, būs jāmirst. Ļaunais Dieva pretinieks – velns bija pievīlis cilvēku, padarījis viņu par Dieva ienaidnieku, un nu cilvēkam bija jāatstāj paradīze un jāpārtiek no zemes, no kuras tas reiz bija radīts, lai beigās atkal atgrieztos pie tās. Labā Dieva radība, kas visa bija pakļauta cilvēkam, tika samaitāta, kļuva ļauna un naidīga pati pret sevi un cilvēku. Labajā Dieva pasaulē, cilvēka nepaklausības dēļ bija ienācis ļaunums, naids, slimības, ciešanas un nāve.

Kopš šā brīža visur bija vērojama velna ļaunā roka. Labā, brīnišķīgā Dieva radītā daba, kuru Viņš bija dāvājis cilvēkam, tagad bija kļuvusi par cilvēka ienadnieku. Cilvēkiem uzbruka zvēri, zivis un putni, kā arī visdažādākās slimības un sērgas. Reiz brīnišķīgais un skaistais radības kronis – cilvēks kļuva arvien vājāks un slimāks. Zemes izdotā pārtika kļuva arvien sliktāka, sabojājās gaiss un ūdens. Cilvēki nereti jau piedzima ar smagiem fiziskiem un psihiskiem trūkumiem. Šīs dienas evaņģēlijā aprakstītais kurlmēmais cilvēks bija viens no šādi piemeklētajiem. Velns pie viņa bija paveicis savu postošo darbu un atņēmis viņam spēju runāt un dzirdēt.

Tomēr visu šo dramatisko notikumu vidū, kur šķita – no ļaunuma nebūs vairs glābiņa – Paradīzē atskanēja Dieva apsolījums – velna galva reiz tiks sadragāta, tas ir, viņa ļaunā vara tiks iznīcināta. Kopš Ādama un Ievas laikiem ticīgi cilvēki gaidīja šā apsolījuma piepildīšanos. Un lai cilvēki šajās gaidās nepagurtu, Dievs laiku pa laikam caur saviem praviešiem tiem atgādināja Savu solījumu: Viņš pats reiz ieradīsies šajā pasaulē, cīnīsies ar ļauno ienaidnieku un atņems velnam varu pār cilvēkiem! „Un visa miesa redzēs, ka Es esmu Tas Kungs, Es esmu tavs Glābējs un Pestītājs, Jēkaba Varenais”!

Ar pravieša Jesajas starpniecību Dievs arī vēstīja par Cietēju Kalpu, kas, vienīgais, nevainīgs būdams, nesīs visu cilvēku sērgas un ciešanas, ar savām brūcēm dziedinādams cilvēku dzimumu. Kādā citā vietā pravietis saka: „Dieva Tā Kunga Gars ir pār mani, jo Tas Kungs mani svaidījis sludināt nelaimīgajiem prieka vēsti, mani sūtījis dziedināt sagrauztas sirdis, pasludināt apcietinātiem atsvabināšanu un saistītiem pilnīgu brīvību, pasludināt Tā Kunga žēlastības gadu un mūsu Dieva atmaksas dienu un iepriecināt visus noskumušos.” (Jes. 61:1-2) Vairākus gadsimtus pēc tam, kad pravietis bija uzrakstījis šos vārdus, kāds vīrs Nacaretes sinagogā attina rakstu tīstokli un skaļā balsī šo tekstu lasīja priekšā sapulcētajai draudzei. Tad vīrs, kuru visi sauca vārdā Ješua, vai kā mēs grieķu valodas ietekmē sakām Jēzus, apsēdās un sacīja: „Šodien šis jūsu ausīm dzirdētais raksts ir piepildīts!” Cilvēku Glābējs bija ieradies! Apustulis Jānis par to saka: „Tamdēļ Dieva Dēls atnācis, lai Viņš iznīcinātu velna darbus” (Jņ.1:3:8)

Pats Jēzus gan ar vārdiem, gan darbiem nepārprotami apliecināja, ka velna varai pienācis gals. „Es redzēju sātanu kā zibeni no debesīm krītam!”, sacīja Jēzus. Un tad, pierādīdams, ka tie nav tukši vārdi, Viņš dienu pēc dienas izdzina no cilvēkiem ļaunos garus un dziedināja neskaitāmus slimniekus. No sirds iežēlodamies par šiem cietējiem, Jēzus atdeva veselību visdažādāko slimību mocītiem ļaudīm. Gan spitālība, gan trieka, gan citas ļaunas slimības vienā mirklī tika dziedinātas. No dzimšanas klibi, akli, kurli un mēmi cilvēki, pēkšņi staigāja, redzēja, dzirdēja un runāja. Velna darbiem patiešām bija pienācis gals. Debesu valstība bija tuvu klāt atnākusi. Ļaunie gari drebēja un dusmās grieza zobus, bet ikviens cilvēks varēja pārliecināties, ka Dievs ir ieradies šajā pasaulē, lai to glābtu no ļaunās velna varas. Viss, kas bija apsolīts Vecajā Derībā, piepildījās vārds vārdā – ne tikai slimie tika dziedināti, bet pat miroņi cēlās augšā no nāves. Patiešām bija iestājies Dieva žēlastības laiks! Ar šādām varenām zīmēm Dieva Dēls parādīja savu varu un nolūkus šajā pasaulē – visu atkal darīt labu, visu ļauno vērst labajā.

Tas, ko dzirdējām šodien nav stāsts par kādiem seniem aizvēsturiskiem laikiem. Tas ir stāsts par Dzīvības Kungu, Augšāmcelto Kungu, kas Svētajā Kristībā ir kļuvis arī par tavu Kungu. Savā visvarenajā spēkā Viņa turpina valdīt pār šo pasauli un pilnībā ir noteicējs arī pār tavu dzīvi. Nav tādas varas, kas varētu stāties Viņam ceļā! Un Viņš no sirds mīl tevi un vēl tev visu labu. Tavs Dievs ir labs Dievs – žēlsirdīgs, laipns un draudzīgs Dievs.

Jā, šajā pasaulē tev nāksies piedzīvot grūtības. Vēl joprojām sievas cietīs dzemdību sāpes un vīru vaigs pārklāsies sviedriem, smagi strādājot; vēl joprojām dzims slimi bērni, mūs vajās dažādas slimības un likstas; taču ar mums arvien būs žēlsirdīgs Kungs, kas grib un var mums palīdzēt. Ar saviem darbiem Viņš rāda, ka visām ļaunajām lietām drīz pienāks beigas, un tad mūsu Kungs mums dos jaunu pasauli, kur nebūs vairs slimību, sāpju un ļaunuma mocītu cilvēku. Savā Viņam vien zināmajā gudrībā, Dievs pieļauj, ka arī Viņam ticīgie slimo un cieš. Arī turot mums acu priekšā nāvi, Viņš var mūs vilkt tuvāk pie Sevis. Taču parasti Viņš to dara, parādīdams mums savu neizsakāmo laipnību, dziedinādams un svētīdams mūsu dvēseli un miesu. Tā Viņš grib pildīt mūsu sirdis ar prieku un pateicību. Un šo prieku un pateicību mums nevajag noklusēt, bet droši apliecināt pasaules priekšā. Lai visi zina un dzird – cik labs ir mūsu Kungs! Kungs, kas patiešām visu ir labi darījis! Āmen.