172. Kādēļ bija nepieciešama pestīšana?


Superbaznīca

« Lasīt sākumu | Iepriekšējā daļa »

Īpaši smagus pārbaudījumus šī kustība uzlika anglikānismam un luterismam. 1908. g. visas pasaules anglikāņu bīskapi sapulcējās Piektajā Lambetas konferencē. Kad 1867. Kenterberijas arhibīskapa pilī (Longlijā) Londonā tika sasaukta pirmā šāda tikšanās, tajā ieradās tikai 76 no tajā laikā 144 amatā esošajiem bīskapiem.

Nebija ieradušies pat visi angļu bīskapi. Daži no viņiem atteicās piedalīties šajā utopiskajā kolonistu pasākumā – sanāksme notika pēc neatlaidīga Kanādas baznīcas lūguma, ko tā izdeva 1865. gadā – citi baidījās no tā, ko mūsdienās mēdz dēvēt par “superbaznīcu”, kura varētu iznīcināt bīskapu neatkarību. Doktinālās problēmas Dienvidāfrikā, kuras atbalsojās arī citās anglikāņu baznīcās, kā arī ilgstošās diskusijas un pārrunas par apvienošanos Savienotajās Valstīs bija pamatā tam, ka Kanāda pieprasīja sava veida Pasaules anglikāņu padomes izveidošanu. Šis priekšlikums tika pieņemts ar nosacījumu, ka ir iespējama vienīgi brīva konference, kurai nepiemīt nekāds likumdošanas vai jurisdikcijas spēks. Šis brīvas konferences raksturs tai arī ir ticis saglabāts. Lambetas konferencei nav nekāda juridiska statusa, tā ir pat vājāka par PLF. Un to pašu varētu sacīt arī par anglikāņu sadraudzi, kura nav juridiska organizācija, bet gan garīga pasaules anglikāņu sadraudzība. Pat vissvarīgākie Lambetas konferences lēmumi ir vienīgi ieteikumi, kurus nebūt ne vienmēr akceptē dalībvalstu baznīcas.

Ja mēs vēlamies izprast šo jauno ekleziastisko iestādījumu formu attīstību pēdējo 100 gadu laikā, tad mums būtu jāatceras Anglijas konstitucionālā likuma īpatnības, proti, to, ka Anglijā nekad nav bijis rakstītas konstitūcijas. Šīm formām bija jāattīstās, jo Anglijas kolonijās un pārvaldāmajās teritorijās nevarēja tikt atkārtots pašas Anglijas baznīcas modelis. Tās pamatojas nevis vecajās Anglijas baznīcas mācībās, bet gan mūsdienīgajā tā dēvētajā “vēsturiskā episkopāta” koncepcijā, kura vēl netika peminēta ne “Reliģijas artikulos”[1], ne Kopējā lūgšanu grāmatā[2], un kuru šajos dokumentos saskatīja mūsdienu anglikānisma pārstāvji. Šī koncepcija ir aizstājusi nozaudēto klasiskās Anglijas baznīcas dogmu.

Tas kļūst skaidrs, ja mēs vaicājam, kāds ir Lambetas konferences raksturs? Kas runā viņu dokumentos? Otrajā Vatikānā tie, kas runā, ir “Pāvils, bīskaps, Dieva kalpu Kalps, kopā ar koncila tēviem”, proti, pāvests un koncils. Trentas pasludinājumus izsaka “svētā Trentas sinode”. Lambeta nav sinode, bet gan brīva atsevišķu bīskapu konference. “Mēs, svētās, katoliskās un apustuliskās Baznīcas arhibīskapi un bīskapi, kopā ar Kenterberijas pārvaldi, pēc skaita trīs simti desmit , no četrdesmit sešām valstīm, Džefrija, Kenterberijas arhibīskapa vadībā…” Tā iesākas 1958. g. sarakstītā Lambetas enciklika. Kas ietilpst šinī skaitlī? Tie noteikti nav veckatoļu [3] bīskapi, kuri arī atrodas “pilnā vienībā”, proti, “neierobežotā communicatio in sacris” ar Kenterberijas pārvaldi. 1958. g. Lambetas konference apstiprināja un ieteica apstiprināt anglikāņu baznīcām 1952. gadā Lundā notikušajā Vispasaules konferencē ticības un kārtības jautājumos pieņemto iedalījumu “pilnā vienībā” un “interkomūnijā”, kas nozīmētu “dažādu, no pilnas vienības atšķirīgu, līmeņu attiecības, kuras jau pastāv vai carētu tikt dibinātas nākotnē starp anglikāņu saimes baznīcām un citiem, kas atrodas ārpus šīs saimes” (Report, II daļā, 23. lpp., skat. 14. rezolūciju). Tas ir apšaubāms iedalījums. Ir tikai viena communicatio in sacris, kas tiek veikta likumīgi vai nelikumīgi. “Nulla communicatio in sacris cum haereticis et schismaticis” – tas ir Jaunajā Derībā izteikts noteikums (1.Kor.16:22; Rom.16:17 un tālāk; 1.Tim.6:20; Tit.3:10; 1.Jņ.4:1 un tālāk; 2.Jņ.9 un tālāk), ko atzīst visas baznīcas, kuras sevi uzskata par ortodoksām. Agrāk tas bija arī Anglijas baznīcas princips.

Dogmātiskās substances zudums ir mūsdienu kristīgās pasaules lielā slimība. Tā ir sagrāvusi vai grauj vairumu protestantisko baznīcu. Šķiet, a patlaban šī slimība izplatās arī Romas baznīcā. Tas, ko mēs šeit sakām par anglikāņiem, lielākā vai mazākā mērā varētu tikt attiecināms arī uz luterāņiem. Mēs visi, visu konfesiju kristieši, esam iesaistīti šinī procesā, kurš draud izvērsties par lielāko kristietības katastrofu. Plnībā apzinoties šo kontekstu, mēs mēģinam izprast anglikānisma attīstību šinī gadsmitā.

Atgriežoties pie problēmas, kura skar anglikāņu sadraudzes un Lambetas konferences kā tās izpausmes un instrumenta raksturu, mēs vaicājam: “Kas ir anglikāņu baznīca?” Mēs zinām, kas ir luterāņu baznīca. Tā ir per definitionem Augsburgas ticības apliecības baznīca, baznīca, kurā Evaņģēlijs tiek mācīts un sakramenti tiek pārvaldīti saskaņā ar sākotnējās Augsburgas ticības apliecības mācību un netiek pieļauta neviena cita mācība. Tas, iespējams, nozīmētu, ka, piemēram, atsevišķas skandināvu baznīcas un Vācijas teritoriālās baznīcas vairs nevar būt uzskatītas par luteriskām, lai arī nevar noliegt, ka šajās baznīcās ir saglabājušās arī ievērojamas vecās baznīcas paliekas. Līdzīgu atbildi varētu sniegt arī uz jautājumu par to, kas ir reformātu baznīca, proti, baznīca, kurā joprojām tiek mācīta reformātu ticības apliecību mācība un kur šai mācībai tic. Dortas sinodē (1618./19.) Anglijas baznīca joprojām bija pārstāvēta kā viena no Eiropas reformātu baznīcām. Tās ticības apliecība, Trīsdesmit deviņi artikuli, neapšaubāmi ir viena no nozīmīgākajām Eiropas reformātu ticības apliecībām, neskatoties uz tās novirzēm no Kalvina mācības.

Šodien, pat neskatoties uz to, ka kāda baznīca saglabā šo ticības apliecību un arī veco Kopējo lūgšanu grāmatu, Kenterberija to va neatzīt, kā tas, piemēram, ir ar Anglijas baznīcas evaņģēlisko atzarojumu Dienvidāfrikā. Keiptaunas provinces vietā tagadējais arhibīskaps atzīst krietni vien mazāku baznīcu, kura vairs neuzskata Trīsdesmit deviņus artikulus par savu obligātu ticības apliecību un ir aizstājusi Kopējo lūgšanu grāmatu ar jaunu liturģiju, kā to jau ir izdarījušas samērā daudzas anglikāņu baznīcas. Lai piederētu anglikāņu sadraudzei, ir jābūt pilnā vienībā ar Kenterberijas pārvaldi un šādu sadraudzi vairs nesaista tās ticības apliecības mācība, kuru ikvienam anglikāņu priesterim ir jāparaksta savas ordinācijas dienā, bet, neskaitot senās ticības apliecības, kāda cita mācība, kuru mēs tūdaļ aplūkosim. Strikti izsakoties, anglikānisma raksturu definēt vairs nav iespējams. Jo, ja par baznīcas izšķirošo pazīmi ir kļuvusi pilna vienība ar Kenterberijas pārvaldi, un, ja šī vienība var tikt piešķirta veckatoļiem un Austrumu pareizticīgajiem, kuri skaidri pasludina par herēzēm vissvarīgākās Reliģijas artikulu mācības, un, ja pilna vai ierobežota vienība var tikt piešķirta arī luterāņiem, kuri, pēc daudzu anglikāņu domām, ir herētiķi, tad baznīcas robežas definēt nav iespējams, un tas nozīmē, ka izzūd arī robeža starp baznīcu un herēzi, patiesību un maldiem.

Mūsdienu anglikānisms ir mēģinājums pārvaldīt baznīcu bez ticības apliecības. Tas, protams, ir interesants un, zināmā mērā, ārkārtīgi svarīgs eksperiments, jo šis eksperiments ir nenoliedzami pierādījis, ka bez ticības apliecības baznīca izzūd. Ticības apliecību var mainīt, pilnveidot, aizstāt ar citu ticības apliecību. Bet neviena baznīca nevar no tās vispār atsacīties, nesagraujot pati sevi. Kopš 1958. g. “anglikāņu sadraudze” saprot sevi kā baznīcu “saimi”, kā tas tiek formulēts jau citētajā dokumentā. Šis apzīmējums tika ieviests Lundas Konferencē ticības un kārtības jautājumos, kas notika 1952. gadā. 1958. g. Lambetas ziņojumā tiek runāts par “vienas denominacionālās un konfesionālās saimes baznīcām, tādām kā anglikāņu sadraudzes baznīcām un pareizticīgo, luterāņu vai reformātu baznīcu ‘saimēm’” (23. lpp.). Šis apzīmējums izsaka daudz. Tas liecina par lielajām izmaiņām, kas ir notikušas mūsdienu ekumēniskajā kustībā. Agrāk kristīgās pasaules lielās denominācijas uzskatīja sevi konfesionālām vienībām jeb “konfesijām”. Luterisma, anglikānisma vai dažādu reformātu grupējumu pamatā bija viņu ticības apliecības. Mūsdienās konfesijas izpratne ir pilnīgi citāda. Tā ir kļuvusi par ‘saimi’. Saimes pamatā nav kopēja ticības apliecība, bet gan kopēja izcelsme, fiziskās un garīgās līdzības, valoda, vēsture, kultūras tradīcijas, nozīmīgi pārmantojumi. “Tava valoda jau nodod tevi ” (Mt.26:73). Šinī gadījumā jaunā valoda liecina par konfesionālo baznīcu, “konfesionālās ēras” beigām.

Lasi turpinājumu »


[1] – “Trīsdesmit deviņi reliģijas artikuli” – XVI gs. pieņemts Anglijas baznīcas doktrināls dokuments, tās ticības apliecība. Kopš 1865. g. tas, stājoties amatā, obligāti jāparaksta visiem anglikāņu priesteriem (tulk.).

[2] – Kopējā lūgšanu grāmata (The Book of Common Prayer) – kopš 1662. g. oficiālā Anglijas baznīcas dievkalpojumu kārtības grāmata (tulk.).

[3] – Veckatoļi – apzīmējums, kurš ir piešķirts tiem, kuri aizstāv ortodokso kristīgo ticību, taču nav vienoti ar Romas baznīcu, jo noraida atsevišķus tās lēmums, kas tikuši pieņemti Trentā vai citos gadījumos (tulk.).



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.