Žoržs Siksna: Muļķīga dziesma par mīlestību

Kā kaķēns peli mīl, un pelītes mīl sieru;
Kā katūl’s mariju un budists savu dievu,
Tā mīlu pienu es, bet kaziņa mīl sienu.
…

Es mīlu visu pasauli, bet konkrēti – nevienu,
Es mīlu nakti rietošo un uzlecošo dienu.
Es mīlu jūru trakotu, kas dzintarus met krastā,
Es mīlu kuģus tālumā, ar baltām burām mastā.

Es mīlu savu dzimteni, bet konkrēti – nevienu,
Es mīlu savus kaimiņus, kad bungāju pa sienu.
Es mīlu naudu skanīgu, es mīlu pilnu maku,
Es mīlu plānās pankūkas ar piedeguma smaku.

Es mīlu zilās debesis, bet konkrēti – nevienu,
Es mīlu siltu baltmaizi ar medu un ar pienu.
Es mīlu mazliet paraudāt un mīlu taisīt jokus,
Es mīlu pļavas krāsainas un mežā skuju kokus.

Es mīlu jautri uzdzīvot un dejot rokenrolu,
Es mīlu hamburgerus ēst un virsū uzdzert kolu.
Es mīlu iet uz ķinīti, ēst popkornus no tūtēm,
Es mīlu vēlā vakarā pa logu līst pie brūtēm.

Tu mīli visu pasauli, bet konkrēti – nevienu.
Un tā tu dziedāt varētu simts gadu vienu dienu!