Vispārējs žēlastības līdzekļu apskats

Mācība par žēlastības līdzekļiem var tikt pareizi izprasta vienīgi tad, ja to uztver saistībā ar Kristus pestīšanas veikumu un objektīvo attaisnošanu jeb salīdzināšanu (2.Kor.5:19-20), kuru Viņš nodrošināja ar savu vietniecisko paklausību (vietnieciskā gandarīšana). Ja tiek sagrozītas šīs divas mācības (kalvinisms: vispārējās žēlastības noliegšana; sinergisms – pestīšanas vienīgi no žēlastības noliegšana), tad tiek sagrozīta arī bibliskā mācība par žēlastības līdzekļiem. Tā kalvinisms uzskata žēlastības līdzekļus par nevajadzīgiem, bet sinergiskais racionālisms (arminiānisms) – par vienīgi pamudinājumu tikumīgiem centieniem iemantot pestīšanu. Tātad, lai pareizi tiktu mācīta mācība par žēlastības līdzekļiem, ir nepieciešams, lai arī visa bibliskā mācība par Kristus vietniecisko izpirkšanu tiktu mācīta tīrā un nesagrozītā veidā. Tas kļūst acīmredzams, ja mēs apskatam mācību par žēlastības līdzekļiem tuvāk.

Saskaņā ar Svētajiem Rakstiem, galvenie žēlastības līdzekļi ir Dieva salīdzināšanās vārds (2.Kor.5:19) jeb Kristus Evaņģēlijs (Rom.1:16). Dievišķā bauslība jeb Dieva nemainīgā griba, lai arī pati par sevi tā arī ir Dieva iedvesmots vārds, tomēr nav žēlastības līdzeklis, jo tā norāda grēciniekam vienīgi uz dusmām un sodu (Gal.3:10), nevis žēlastību un grēku piedošanu. Pretēji Evaņģēlijam, kurš ir “attaisnošanas amats” (2.Kor.3:9), bauslība ir “pazudināšanas amats” (turpat). Šī iemesla dēļ dievišķā bauslība ir pamatoti netiek uzskatīta par žēlastības līdzekli.

Evaņģēlijs ir žēlastības līdzeklis ne tikai tādēļ, ka tas piedāvā grēciniekam žēlastību, bet arī tādēļ, ka tas piedod visus grēkus. Luters pareizi saka:

“Evaņģēlijs ir vispārēja grēku piedošana, jo tas ir apsolījums, kurš, saskaņā ar Dieva gribu un pavēli, ir jāpieņem visiem un ikvienam.”

Vēl vairāk, Evaņģēlijs ir patiess žēlastības līdzeklis visās formās, kādās tas tiek piedāvāts grēciniekam, neatkarīgi no tā, vai tas tiek sludināts publiski (Mk.16:15-16; Lk.24:47), vai nolasīts (Jņ.20:31; 1.Jņ.1:3-4); vai tas tiek tiešā veidā pasludināts kā publiska vai privāta absolūcija (Jņ.20:23; 2.Kor.2:10: “Kam jūs piedodat, tam arī es piedodu”), vai tiek izteikts kā simbols (Jņ.3:14-15; krucifikss), vai tas tiek uzņemts sirdī (Lk.2:51; Rom.10:8), utt.. Īsāk sakot, neatkarīgi no tā, kā Evaņģēlijs tiek pasniegts cilvēkam, tas allaž ir patiess žēlastības līdzeklis, kurš piedāvā un sniedz viņiem Dieva žēlastību ticībā Kristum Jēzum.

Daži mūsdienu teologi ir apgalvojuši, ka Evaņģēlijs ir iedarbīgs vienīgi tad, kad tas tiek pasludināts (Dorpata skola, Folks u.c.); taču Rakstu vieta, kurā viņi pamato savus apsvērumus (Rom.10:17), patiesībā to nemāca, jo frāze “no uzklausīšanas” neizslēdz citus Dieva Vārda uzņemšanas veidus (Jņ.20:31; 1.Jņ.1:4). Dieva Vārds ir iedarbīgs allaž, kad tas tiek pielietots, jo tas ir gars un dzīvība (Jņ.6:63). Mūsu dogmatiķi pamatoti saka, ka Dieva Vārds ir pārdabiskā veidā apveltīts iedarbību, proti, tam piemīt aktīvs, pārdabisks un patiesi dievišķs spēks jeb vara izraisīt pārdabiskas sekas, proti, atgriezt, atjaunot un atdzemdināt cilvēku prātus.

Šis pārdabiskais spēks, kuru nedrīkst jaukt ar ikvienam cilvēciskam vārdam un it īpaši – daiļrunīgam runas veidam, piemītošajam dabiskajam spēkam, allaž piemīt Dieva Vārdam, jo ar to ir nesaraujami saistīts Svētais Gars, tādēļ Dieva Vārds nekad nav neiedarbīgs vai “bezdarbīgs instruments,” kuru Svētais Gars lieto vienīgi noteiktos apstākļos, kad tas viņam pašam labpatīkas.

Gluži otrādi, kur ir Dieva Vārds, tur allaž ir arī Viņa Gars; un allaž, kad cilvēks jebkādā veidā lieto Dieva Vārdu, ar tā starpniecību darbojas Dievs (1.Kor.2:4). Tādēļ Dieva iedarbība uz cilvēku, kurš lasa rakstīto Dieva Vārdu nav “iedarbošanās no attāluma”, bet gan darbība, kuru tiešā veidā pārraida Dieva Vārds (Rom. 10:17). Pats Kristus mums pavēl ne tikai uzklausīt Evaņģēliju, bet arī “meklēt Rakstos” (Jņ.5:39, 46), tādējādi apstiprinot Dieva Vārda arī tad, kad tas tiek lasīts.

Runājot par Dieva Vārda iedarbību un šajā vārdā esošo Svētā Gara spēku, Kvenštets raksta:

“Svētais Gars un Dieva Vārds nedarbojas atsevišķi, bet gan abi kopā ar vienu un to pašu darbību izraisa vienu un to pašu rezultātu.”

Tā ir Rakstu mācība (Rom.1:16; 1.Kor.2:4).

Tā kā Dievs ir savienojis savu žēlīgo piedošanas apsolījumu ar Kristību un Svēto Vakarēdienu, tad arī tie, pateicoties ar tiem saistītajiem apsolījumiem, ir patiesi un iedarbīgi žēlastības līdzekļi.

Par Kristību Raksti skaidri māca, ka tā ir, “lai saņemtu grēku piedošanu” (Ap.d.2:38), un “nomazgātu savus grēkus” (Ap.d.22:16; Ef.5:26; 1.Kor.6:11).

Svētajā Vakarēdienā Kristus piedāvā komunikantiem savu miesu un asinis, kas izlietas par grēku piedošanu (Lk.22:19-20; Mt.26:26-28), tā kā arī šajā Sakramentā mēs saņemam Dieva žēlīgo piedošanas piedāvājumu, pateicoties Kristum, kurš mira un izlēja savas asinis kā grēku izpirkšanas maksu.

Tā kā Kristības un Svētā Vakarēdiena darbības, kuras ir saistītas ar Dieva apsolījumiem, ir ārēji uztveramas, tās sauc par “redzamo Dieva Vārdu” jeb “Sakramentiem.”

Apoloģija sniedz pareizu šī termina skaidrojumu:

“Šie rituāli saistās ar Dieva pavēli un žēlastības apsolījumu, kurš ir raksturīgs vienīgi Jaunajai Derībai. Jo, kad mēs tiekam kristīti, kad mēs ēdam Tā Kunga miesu, kad mēs saņemam absolūciju, mūsu sirdīm ir beidzot jāgūst stingra pārliecība, ka Kristus dēļ Dievs mums patiešām piedod.

Bet gluži tāpat, kā Dieva Vārds ienāk mums ausī, lai satriektu mūsu sirdi, tāpat arī šis rituāls satriec mūsu acis, lai caur tām uzrunātu sirdi. Dieva Vārda un rituāla izraisītās sekas ir vienādas, kā to ir labi sacījis Augustīns, ka Sakraments ir redzamais Dieva Vārds , tādēļ ka rituāls tiek uztverts ar acīm un ir it kā Dieva Vārda attēls, kurš apzīmē to pašu, ko vārds.”

Lai varētu pareizi izprast mācību par Sakramentiem, mums ir jāpatur prātā, ka visiem žēlastības līdzekļiem ir vienāds mērķis un sekas, proti, no vienas puses, tie piedāvā cilvēkam Dieva žēlīgo grēku piedošanu (ietilpinošais spēks*); no otras puses, tie izraisa un stiprina ticību (darbīgais spēks).

Tādēļ Evaņģēlijā pasludinātā grēku piedošana ir tā pati, kura tiek piedāvāta un sniegta Kristībā vai Svētajā Vakarēdienā, tādēļ mēs negūstam trešdaļu grēku piedošanas Evaņģēlijā, trešdaļu – Kristībā un vēl vienu trešdaļu – Svētajā Vakarēdienā. Raksti skaidri norāda, ka visa grēku piedošana, kuru Dievs vēlas sniegt grēciniekiem Kristus dēļ, tiek pilnībā sniegta gan Evaņģēlijā (Rom.1:16), gan Kristībā (Ap.d.2:38; 22:16), gan arī Svētajā Vakarēdienā (Mt.26:28).

Īsāk sakot, neatkarīgi no tā, ar kādiem līdzekļiem Dievs piedāvā cilvēkiem žēlastību, Viņš allaž piedāvā visu žēlastību, nevis tikai kādu tās daļu, tādēļ ikviens Dieva iedibināts žēlastības līdzeklis sniedz ticīgajam pilnu grēku piedošanu, dzīvību un pestīšanu. Augsburgas ticības apliecība saka:

“Jo caur vārdu un sakramentiem kā instrumentiem tiek dāvināts Svētais Gars, kas ceļ ticību. Tas darbojas, kur un kad Dievs grib [..]”

Tādēļ nav bibliski piedēvēt dažādiem žēlastības līdzekļiem dažādas, sevišķas funkcijas, piemēram, Kristībai – atdzimšanas izraisīšanu, Svētajam Vakarēdienam – augšāmcelšanās miesas implantēšanu un pat fizisku iedarbību uz miesu.

Svētie Raksti patiešām attiecina uz Kristību atdzimšanas izraisīšanas spēku, jo tie dēvē šo Sakramentu par “mazgāšana atdzimšanai un atjaunošanai Svētajā Garā” (Tit.3:5), taču šo pašu atdzimšanas izraisīšanu tā attiecina arī uz Evaņģēliju (1.Pēt.1:23: “atdzimuši [..] no dzīvā un paliekamā Dieva Vārda”) un tikpat lielā mērā arī uz Svēto Vakarēdienu (Mt.26:28: “Tās ir manas [..] asinis, kas [..] tiek izlietas grēku piedošanai,” jo atdzimšanu izraisa pārliecība par grēku piedošanu. Tādēļ Augsburgas ticības apliecība māca, ka “sakramenti iestādīti [..], lai būtu zīmes un liecības Dieva gribai attiecībā uz mums, to ticības modināšanai un stiprināšanai, kuri tos saņem, “gluži tāpat, kā pats Evaņģēlijs.

Tie, kuri noliedz, ka sakramenti piedāvā grēciniekam to pašu žēlastību un piedošanu, kas viņam tiek sniegta Evaņģēlijā, sagroza biblisko mācību par žēlastības līdzekļiem un it īpaši – sakramentiem. Tie, kuri piedēvē sakramentiem mazāku vai tikai daļēju žēlastību, to dara kalvinistu interesēs, mazinot sakramentu vērtību (“sakramenti ir vienīgi zīmes jeb atgādinājumi”), savukārt tie, kuri sakramentiem piedēvē fizisku iedarbību, aizstāv katoļu maldus par sakramentu iedarbību bez ticības, jeb no izdarītās darbības kā tādas, bez laba iekšēja nolūka.

Saskaņā ar kalvinistu koncepciju, žēlastības līdzekļi nav nepieciešami pestīšanai; saskaņā ar katoļu uzskatu, sakramentiem nav nepieciešama to atbilstoša uzņemšana no grēcinieka puses, jo žēlastība tiek saņemta vienkārši fiziski saskaroties ar Sakramentu. Abi šie maldi vienlīdz lielā mērā sagroza Rakstu mierinošo mācību par veidu, kādā Dievs sniedz grēciniekam grēku piedošanu, kuru Kristus ir viņam nodrošinājis ar savu pilnīgo paklausību. Kalvinisms aizstāj Rakstos mācīto veidu (ar žēlastības līdzekļu palīdzību, ticībā) ar pašu cilvēku izdomātu veidu – ticība bez ārēju līdzekļu starpniecības (ticība, kuru izraisa Dieva tieša iedarbība), savukārt katoļi to aizstāj ar kādu citu pašu cilvēku ieviestu veidu – ārējiem līdzekļiem bez ticības (iedarbība fiziska kontakta rezultātā).

Abos gadījumos veids, kādā Dievs sniedz grēciniekam savu piedošanu (ar žēlastības līdzekļu starpniecību, ticībā), tiek sagrozīts, izmantojot pašu cilvēku izgudrojumus; jo pirmajā gadījumā tiek atcelti Dieva dotie līdzekļi, bet otrajā – ticība jeb līdzeklis, ar kura palīdzību to saņem cilvēks, tādēļ abos gadījumos grēcinieks nesaņem Dieva piedošanu.

Neskatoties uz saviem maldiem, gan reformāti, gan katoļi saņem patiesu grēku piedošanu, taču vienīgi tādēļ, ka Dieva žēlastībā viņi labo savu nebiblisko teoriju ar biblisku praksi. Citiem vārdiem, reformātu ticīgie, neskatoties uz maldīgajām kalvinisma mācībām, uzticīgi lieto žēlastības līdzekļus, savukārt katoļticīgie, neskatoties uz kaitīgo no izdarītās darbības kā tādas mācību, paļaujas uz žēlastības līdzekļos sniegtajiem žēlastīgajiem apsolījumiem.

Pārdomājot ticības saistību ar žēlastības līdzekļiem, mums ir jāpatur prātā, ka ticība nav būtiska žēlastības līdzekļu sastāvdaļa un arī to iedarbība nav atkarīga no ticības. Žēlastības līdzekļu svētītais apsolījums allaž saglabājas un to spēks nemainās neatkarīgi no cilvēka neticības. Un tomēr žēlastības līdzekļi ir cieši saistīti ar ticību. Apoloģija saka:

“Apsolījumam nav nekādas jēgas, ja tas netiek saņemts ticībā.”

Šī patiesība ir jāaizstāv no reformātu izkropļojumiem (piem., Hodžs: “Sakramentu iedarbība nav atkarīga no to iekšējās vērtības, bet gan no to saņēmēju ticības.”). Pareizi būtu sacīt: “Sakramentiem nav nozīmes bez ticības, jo ticība ir līdzeklis, ar kura palīdzību tiek saņemti ar tiem saistītie apsolījumi un svētība.”

Ja tiek jautāts: “Kādēļ Dievs iecēlis tik daudzus žēlastības līdzekļus, ja ar vienu būtu pilnīgi pieticis, lai sniegtu grēciniekam Viņa žēlastību un grēku piedošanu?” mēs citējam atbildi, kuru Šmalkaldes artikulos sniedzis Luters:

“Evaņģēlijs sniedz ne tikai vienu vien padomu un palīdzību pret grēku, jo Dievs ir pārpārēm bagātīgs savā žēlastībā. Pirmkārt, ir izrunātais Dieva Vārds, ar kura starpniecību visā pasaulē tiek sludināta grēku piedošana, kas arī ir īpašais Evaņģēlija uzdevums. Otrkārt, ir Kristība. Treškārt, ir svētais Altārsakraments. Ceturtkārt, ir atslēgu vara un arī brāļu savstarpējas sarunas un mierināšana (Mt.18:20).”

Bibliskajam skaidrojumam, ka “Viņa [Dieva] ziņā ir pestīšanas bagātība,” (Ps.130:7) būtu mūs jāpamudina ar pateicību attiekties pret visiem žēlastības līdzekļiem, tos vienlīdz augstu vērtēt un lietot, un pasargāt mūs no izkropļojumiem mācībā par žēlastības līdzekļiem, pretstatot tos vienu otram, vai noliedzot to visu vai kāda atsevišķa līdzekļa nepieciešamību. Sagrozot mācību par žēlastības līdzekļiem, cilvēka augstprātīgais saprāts atklāj savu aklumu un samaitātību.

Ja teologi uzskata Rakstus par vienīgo ticības normu, tad nevar būt arī domstarpību jautājumā par sakramentu skaitu. Ja ar terminu sakraments mēs saprotam svētu darbību, kurā Dieva pavēle un apsolījums tiek saistīti ar paša Dieva noteiktām redzamām zīmēm jeb elementiem, tad ir tikai divi sakramenti, proti, Kristība un Svētais Vakarēdiens.** Lai izvairītos no iespējamiem pārpratumiem, šīs divas svētdarbības ir jāapzīmē ar terminu sakraments.

Tradicionālie Romas un Austrumu katoļu baznīcu “sakramenti” (iestiprināšana [konfirmācija]***, grēku nožēla, priesteru ordinācija, laulības, pastarā svētība [slimnieku svaidīšana]) nav pavēlēti Rakstos; tā kā tie tiek pasniegti sagrozītā veidā (piemēram, katoļu grēku nožēla nav bibliska grēku nožēlošana), tad tie ir “cilvēku likumi” (Mt.15:9) un, līdz ar to, “velta godāšana.” Laulību, kura arī ir “katoļu sakraments,” ir patiešām iestādījis Dievs, taču tā ir saistīta vienīgi ar auglības (1.Moz.1:28) un nevis grēku piedošanas apsolījumu.

Noslēgumā mēs varētu sacīt, ka, tā kā termins sakraments ir izteiciens, kas nav [atrodams] Rakstos jeb vienīgi ekleziastisks termins, tad nebūtu jāuzskata par kļūdu tas, ka ortodoksi teologi, kuri atzīst Rakstu principu, reizēm lieto šo terminu plašākā nozīmē, kā, piemēram, Apoloģijā :

“Tādēļ patiesi sakramenti ir Kristība, Svētais Vakarēdiens un absolūcija, kas ir grēku nožēlas sakraments.”

Plašākā nozīmē termins sakraments ietver sevī visus “rituālus, kuri saistās ar Dieva pavēli un žēlastības apsolījumu”. Citiem vārdiem, redzami, Dieva noteikti elementi (ūdens, maize un vīns) šajā gadījumā netiek uzskatīti par būtiskiem sakramenta elementiem. Tā kā absolūcija saistās gan ar Dieva pavēli, gan apsolījumu, tad arī tā var tikt dēvēta par sakramentu šī vārdā plašākā nozīmē.

Tomēr, lai izvairītos no pārpratumiem, mūsu dogmatiķi neiesaka šajā gadījumā lietot terminu sakraments un konsekventi runā vienīgi par diviem sakramentiem, proti, Kristību un Svēto Vakarēdienu. Runājot par sakramentiem šaurākā nozīmē, šim piemēram seko arī mūsu ticības apliecības.

* – tāds, kas satur Dieva žēlastību

** – Apoloģija runā par trim sakramentiem:

“Tādēļ patiesi sakramenti ir Kristība, Svētais Vakarēdiens un absolūcija, kas ir grēku nožēlas sakraments.”

Tomēr parasti luterāņu dogmatiķi par sakramentiem vārda pilnā nozīmē atzīst tikai divus, bet Absolūciju uzskata par Kristības Sakramenta turpinājumu.

*** – Austrumu baznīcā iestiprināšanas sakramenta nav, tā vietā kā septītais sakraments tiek atzīta iesvētīšana mūku kārtā.