Visi mūsu darbi ir jāvērtē saskaņā ar Dieva atklāto vārdu

Mārtiņa Lutera katehisma izklāsts mudina bērnus saviem vecākiem paklausīt. Tas ir viens no svarīgākajiem punktiem tēva un mātes godāšanā. Apustulis Pāvils to īpaši uzsver savās vēstulēs, aicinot uz paklausību un sakot: “..jo tas patīk Tam Kungam” (Kol.3:20).

Šī paklausība aptver ļoti daudz ko un pacieš tikai vienu izņēmumu, proti, ja paklausība vecākiem ir pretrunā ar paklausību Dievam, jo ir sacīts: “Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem” (Ap.d.5:29), un: “Kas tēvu vai māti vairāk mīl neka Mani, tas Manis nav vērts..” (Mt.10:37).

Ārpus šī viena izņēmuma Svētie Raksti saka: “Bērni, klausait saviem vecākiem visās lietās, jo tas patīk Tam Kungam” (Kol.3:20). Līdzīgus pamudinājumus saņem kalpi: “Kalpi, klausait visās lietās saviem laicīgajiem kungiem, ne vien acu priekšā, kā tādi, kas cilvēkiem grib izpatikt, bet ar neviltotu sirdi, Kristus bijībā. Visu ko darāt, darait no sirds, it kā savam Kungam un ne cilvēkiem” (Kol.3:22-23).

Attiecībā uz valdību sacīts: “Pakļaujieties ikkatrai cilvēku starpā ieceltai kārtībai Tā Kunga dēļ, gan valdniekam, kas ir par visiem, gan pārvaldniekiem kā tādiem, kas viņa sūtīti..” (1.Pēt.2:13-14). Visbeidzot, Dieva vārds sniedz pamācības arī par skolotājiem un mācītājiem: “Paklausait saviem vadītājiem un esiet padevīgi, jo viņi ir nomodā par jūsu dvēselēm..” (Ebr.13:17).

Atgādināsim vēlreiz: paklausībai ir savas robežas, ko nevajadzētu pārkāpt, lai paklausība pret vecākiem, valdību un skolotājiem nekļūtu par nepaklausību Dievam, Viņa vārdiem un sirdsapziņai. Jo, ja mūsu vadītāji un priekšnieki kļūst nepaklausīgi un prasa padevību lietās, kas pretējas atklātam Dieva vārdam un krietnai sirdsapziņai, tad mums pazemīgi, bet nepiekāpīgi tiem jāliedz sava paklausība, kaut to dēvētu par dumpību, pretniecību vai kā citādi. Taču ārpus šīs robežas, kas definē tēva un mātes varu, mums ir jāizrāda lojāla padevība un pakļaušanās. Patiesībā nav neviena cita jautājuma, kur Svētie Raksti būtu devuši tik daudz un sirsnīgu mudinājumu kā tieši par paklausību.

Skaidrs, ka dažkārt šī paklausība mēdz likties pārlieku smaga, kad pie varas esošie to izmanto ļaunprātīgi un dod cietas, netaisnīgas pavēles vai arī parāda klaju nekompetenci. Kaut arī padotie zina labāk, tiem tomēr jāpakļaujas un jāpilda priekšnieku norādījumi. Kamēr vien pavēles nerunā pretī Dieva vārdam un sirdsapziņai, cilvēkam ir pienākums paklausīt “ne vien labajiem un lēnajiem, bet arī ļaunajiem” (1.Pēt.2:18).

Padotajam gan ir tiesības lēnprātīgi un pazemīgi paust savas domas, taču ne darīt savu prātu. Cilvēkam arvien ir pienākums paklausīt, pat ja jāpacieš kāda netaisnība un ir skaidrs, ka to var paveikt ar daudz lielāku gudrību un izpratni. Jo Tas Kungs mums neliek rūpīgi pārbaudīt tēva un mātes norādījumus un tikai tad pakļauties, bet gan paklausīt – un paklausīt visās lietas!

Ja vien sapratīsim, ka pildam Tā Kunga prātu un kalpojam nevis cilvēkiem, bet Dievam, tad šķietami smagais bauslis mums kļūst tīkams un rūgta nasta kļūst salda, jo masu paklausība ir Tam Kungam tīkama. Jā, paklausība arī patvaļīgiem un autoritatīviem vecākiem, bargiem saimniekiem un netaisnai valdībai (Kol.3:20).

Vai nav tā: ja vien skaidri zināsim, ka kalpojam Dievam un darām Viņam tīkamus darbus, mēs kļūsim padevīgi un paklausīgi pat vissmagākajos uzdevumos un varēsim sacīt: “Tagad es zinu, ka pildu Dieva pavēli, kas katrā ziņā Viņam labi patīk.”

Tev jāapzinās, ka savā vienkāršajā bērna vai kalpotāja aicinājuma, pildot to, ko tēvs vai māte, saimnieks vai saimniece tev liek, tu visu savu mūžu vari dzīvot saskaņā ar Dieva prātu un darīt Viņam tīkamas lietas. Jo Dievs tev ir atklājis Savu gribu un prātu un Viņš arī pasludina Savu augstāko labvēlību ikvienam, kas šos darbus paklausīgi dara.

M. Luters saka:

Pat ja tu darītu tik nenozīmīgu lietu kā tīrītu grīdu vai paceltu salmiņu, darīdams to, lai paklausītu vecākiem vai saimniekiem, vai paveikdams kaut ko citu ticībā un mīlestība, tad arī šie šķietami sīkie darbini Dieva priekšā ir lielāki un labāki, nekā ja tu – bez Dieva pavēles ar brīnumiem atgrieztu visu pasauli.

Tālab visi mūsu darbi ir jāvērtē saskaņā ar Dieva atklāto vārdu, kur top skaidra Viņa griba, lai mēs patiesi apzinātos, vai konkrēti darbi ir Viņam patīkami vai nav. Ja vien aplūkosim savu paklausību vecākiem un tiem, kas nes vecāku Dieva vārda gaismā, tad mūsu miesai un asinīm tik grūtā paklausība kļūs mūsu garam un sirdsapziņai viegla un tīkama, jā – tas būs kā brīnišķīgs dievkalpojums. Jo nekas tā nespēj iepriecināt prātu un padarīt darbu tīkamu kā šī drošā pārliecība par veicamo darbu: “Pats Dievs man to ir pavēlējis, tāpēc es zinu, ka tas Viņam labi patīk!”