Viņš grib mūs mainīt

Viena no svarīgākajām Bībeles domām, kas gandrīz kļuvusi par klišeju un pārāk novalkātu frāzi ir, ka – Dievs mīl cilvēku. Šie vārdi tik bieži ir lietoti un dzirdēti, ka mēs vairs tos neuztveram personiski un īsti neaptveram, ko tie nozīmē? Ko nozīmē Dieva mīlestība pret mums?

Varbūt laipnību vai labvēlību, kas novēl mums visu to labāko, lai mēs vienā vai otrā veidā būtu laimīgi. Dieva mīlestību mēs iedomājamies tā, it kā Dievam vajadzētu sacīt – “dari, ko gribi, dzīvo, kā vēlies, galvenais, lai tu būtu apmierināts un laimīgs!”

Īstenībā cilvēki vēlas sev nevis visuvarenu, mīlošu Tēvu Debesīs, bet gan pavecu, prātu izkūkojušu vectētiņu Debesīs, kas tikai labvēlīgi nosaka, ka viņam patīk, kā jauni cilvēki priecājas. Cilvēki nez kāpēc iedomājas, ka Dievs radījis pasauli, lai visi šeit jauki pavadītu laiku un kārtīgi izpriecātos. Varbūt, ka atklāti mēs to neteiktu, bet kaut kur zemapziņā tieši tā mums gribas domāt par Dievu un Viņa mīlestību. Tā domāt liekas ērtāk un patīkamāk. Cilvēkam nepavisam negribas, lai kāds ar savu mīlestību iejauktos viņa dzīvē, cilvēks pats grib būt sev kungs un savas laimes kalējs.

Mēs jau to noteikti labi jūtam un saprotam, ka Dieva mīlestība nav veca, senila opapa labvēlība. Tāpēc mūsu izpratnei par mīlestību ir nepieciešamas korekcijas, labojumi. Mīlestība ir kaut kas vairāk nekā tukša labvēlība. Tas nav tā, ka Dievs tikai no tāluma noskatās mums pakaļ un saka: “Lai tev labi klājas.”

Dievs negrib noskatīties tikai no tāluma. Mūsu Radītāja mīlestība ir tāda, kas vēlas būt klāt un līdzdalīga visās mūsu dzīves situācijās, dalīties priekos un bēdās. Viņš patiešām mūs mīl. Tāpēc Dievs negrib mūs likt mierā un ļaut savai vaļai, bet grib mūs mainīt. Viņš grib mainīt mūsu savtīgo, patmīlīgo un egoistisko dzīvi. Tāda ir Viņa mīlestība, kas ar pilnām tiesībām – ar Radītāja tiesībām – grib labot mūsu dzīvi.

Tātad Viņa mīlestība nav līdzīga veca večuka labvēlībai. Drīzāk Viņa mīlestība ir salīdzināma ar spēcīgu, kausējošu uguni – Dieva vārda uguni, kas nāk mūsu sirdīs un grib mūs šķīstīt, darīt daudz labākus un vērtīgākus. Viņa mīlestība ir radījusi pasauli un arī mūs. Viņa mīlestība ir tikpat dedzīga, kā māksliniekam pret savu darbu, kas grib padarīt to pilnīgu. Šī mīlestība ir kā Tēvam, kas grib savam bērnam vislabāko, tāpēc nežēlo pūles, lai to audzinātu, mācītu un veidotu.

Tā nav pasīva vērotāja attieksme, bet gan ļoti aktīva attieksme. Ja Dievs atstātu mūsu dzīvi tādu, kāda tā ir, un neko nedarītu, tad tā nebūtu nekāda mīlestība. Būtu vislielākā muļķība iedomāties, ka Dievs jau tāpat ir apmierināts ar to, kādi esam. Dievs taču ir Dievs, Viņš ir tāds, kāds Viņš ir. Viņš mīl taisnību un ienīst grēku. Bet mēs esam grēcinieki. Bet Viņa mīlestība vēlas mūs pārveidot.

Bībele gan to saka, bet mums bieži nepavisam neliekas, ka Dievs mūs mīl. Mums visiem dzīvē ir dažādas problēmas, bieži mums ir slikts garastāvoklis, bieži mums neveicas. Un mums liekas, ka Dievs drīzāk dusmojas uz mums, nevis mīl. Kā lai mēs noticam Dieva mīlestībai uz mums, kā lai zinām, ka Viņš mums vēl un dara visu to labāko?

Dievs savu mīlestību mums ir pierādījis – pierādījis ar to, ka atdevis par mums pašu dārgāko, kas Viņam bija – savu vienpiedzimušo Dēlu. Kad mēs zinām, ko Kristus mūsu labā ir izdarījis – gājis nāvē par mūsu grēkiem, izcietis elles mokas, lai mēs varētu tikt glābti, tad mums nevajadzētu šaubīties par Viņa mīlestību.