Vēsts par suverēno Dievu

Kristietība sevī slēpj baznīcai naidīgu iedīgli, jo pārāk tuvu ir tas, ka mēs ar savu kristīgumu un baznīciskumu gribam pamatot savas tiesības uz Dievu, un līdz ar to kristīgo ideju pilnīgi pārprast un sagrozīt.

Un tomēr kristietībai ir nepieciešama baznīca, tas ir paradoksālais. Un šeit ir milzīga atbildība, kas baznīcai nesama.

Ētika, reliģija un baznīca atrodas virzienā no cilvēka uz Dievu, Kristus turpretī runā vienīgi, un pilnīgi viens par Dieva virzienu pie cilvēka, ne par cilvēcisko ceļu pie Dieva, bet gan par Dieva ceļu pie cilvēkiem.

Tāpēc arī ir tik nepareizi kristietībā meklēt jaunu morāli. Faktiski Kristus gandrīz nemaz nav devis morāliskos priekšstatus, kas jau nebūtu rodami pie tā laika jūdu rabīniem vai pagāniskajā literatūrā.

Kristietības būtība rodama vēstī par suverēno Dievu, kam vienīgajam pienākas gods pār visu pasauli, par mūžīgo citu, pasaulei svešo, kas no savas būtības pamatiem mīlestībā apžēlojas par cilvēkiem, kam vienīgajam ir gods, kas iet ceļu pie cilvēkiem, lai tur meklētu savas godības traukus, kur cilvēks vairs nav nekas, kur viņš apklust, kur viņš dod telpu vienīgi Dievam.