Vai Tu esi mazgājies?

“Jūs jau esat tīri to vārdu dēļ, ko Es uz jums esmu runājis.” [Jņ.15:3]

Aplūkosim dziļo, apslēpto iemeslu, kāpēc Kristus varēja saukt Savus mācekļus par tīriem – tos pašus vājos mācekļus, kuru dzīvesstāsti ir trūkumu, vainu un smagu grēku pilni. Ievēro, Jēzus viņus sauc par tīriem (turklāt divas reizes) tajā pašā vakarā, kad Viņš pravietoja mācekļu kritienus un grēkus un – tos arī pieredzēja.

Toreiz Viņš teica: “Jūs jau esat tīri to vārdu dēļ, ko Es uz jums esmu runājis.” Viņa vārdi bija radījuši ticību, kas pieķērās Kristum, Viņa šķīstībai un nopelniem. Bet otru reizi Viņš teica: “Kas ir mazgājies, tam nevajag vairāk kā vien kājas mazgāt, jo viņš viscaurēm ir tīrs. Arī jūs esat tīri, bet ne visi.” Jo Viņš pazina Savu nodevēju, tāpēc Viņš sacīja: “Ne visi jūs esat tīri” [Jņ.13:10-11].

Šie vārdi rāda, ka Kristus runāja par garīgu šķīstību. Jo attiecībā uz miesīgu un levītisku (priesterības) šķīstību Jūda bija tikpat šķīsts kā citi mācekļi. Tomēr Kristus te runā par apslēpto, pieskaitīto šķīstību, kurā cilvēks tērpjas ticībā. Viņš teica: “Jūs esat šķīsti,” un tas notika vakarā, kad tie visi ļauni apgrēkojās. Un to runāja Viņš, kura acis ir kā uguns liesmas [Atkl.19:12] un kurš visus tiesās pastarā dienā.

Ja Viņš skatītos uz taisnību, kas mīt pašos mācekļos, Viņš nesacītu: “Jūs esat šķīsti.” Nē, tīrus viņus padarīja mazgāšana un Viņa vārdi. Tīri viņi nebija ne savās acīs, ne cilvēku acīs, bet vienīgi Dieva acīs, kurš pareizi redz un novērtē Kristus taisnību. Tas patiesi ir spēcīgs pierādījums taisnībai, kas ir mūžīga un vienlīdz derīga!

Dievs ir mūžīgi nesamierināms ar grēku, un Viņš mīl taisnību! Kā gan Viņš var uzlūkot mani kā taisnu un tīkamu gan tad, kad kļūdos un grēkoju, gan tad, kad daru Viņa prātu? Atbilde: Dievam patiesi ir svētas un mūžīgas dusmas pret visiem grēkiem. Bet vai tas nozīmē, ka neatzīsim un neslavēsim Viņa brīnišķo izpirkšanas darbu! Viņš taču vērsa visas dusmas pret Savu vienīgo Dēlu. Viņam Tas Kungs uzkrāva visu grēka vainu un sodu. Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts Viņam – mums par atpestīšanu.

Ja Kristus taisnība nebūtu manas bruņas, tad pietiktu ar vismazāko grēku, lai mani pazudinātu. Bet, tā kā Dieva acis redz Viņa taisnību, apustulis var sacīt: “Tad nu tiem, kas ir Jēzū Kristū, vairs nav nekādas pazudināšanas” [Rom.8:1]. Un Dievs, piemeklēdams Savu bērnu grēkus un pievērsdams tiem vairāk uzmanības, nedara to dusmu vai soda dēļ par grēka vainu, bet gan mīlestības dēļ – ar nolūku vājināt un nodot nāvē grēka sakni un kārības.

Tādēļ Viņš sacīja par Sava Dēla bērniem: “Ja Viņa dēli atmetīs Manu bauslību.. nepildīs Manus baušļus, tad Es gan piemeklēšu viņu pārkāpumus ar rīksti un viņu noziegumus ar sitieniem, tomēr Savu žēlastību Es viņiem neatraušu, nedz liegšu Savu uzticību” [Ps.89:31-34].

Luters par to runā savā komentārā par 51.psalmu, – ka grēku ir jāuzlūko divos veidos: pirmkārt, kā piedotu Kristus taisnības dēļ, kurā mēs ticībā esam ietērpti un kurai pateicoties grēki mums netiek pielīdzināti, un, otrkārt, grēki arvien mīt mūsos un tie ik dienas ir jānomazgā, Svētajam Garam vājinot un nonāvējot mūsos grēku.

Luters tālāk saka:

“Jo, līdzīgi kā Augustīns saka, ka arī svētajos joprojām paliek samaitātība vai (grēka) slimība, kas mums ir iedzimta un rosās mūsu miesās, un nekad pilnīgi netiek nogalināta un izdeldēta. Tomēr grēks ir piedots, tas vairs netiek pielīdzināts ticīgajiem un viņus nepazudina. Grēks vairs nevar mūs nolādēt vai sadusmot Dievu, ja pār mums valda Dieva žēlastība un līdzcietība. Tomēr pat ticīgos, svētos un taisnos cilvēkos arvien paliek grēks – iekāre, ļauna kārība un citi netikumi. Un arī Dāvids lūdz, lai no tā tiktu šķīstīts. Tādēļ šīs abas lietas ir patiesas – ka kristietis nav grēcinieks un ka visi kristieši ir grēcinieki.”

Tomēr tā ir diezgan grūta māksla – pareizi izprast šo augsto, debešķīgo, lielo un mierinošo noslēpumu. Proti, ka žēlastība un taisnība ir pilnīgi neatkarīga no darbiem, jo Kristū mēs ik brīdi esam vienlīdz taisni un apžēloti.

“Zaglis pie krusta Jēzū Kristū ir tikpat svēts kā Pēteris. Un tas neko nenozīmē, ka Pēteris un Pāvils ir darījis lielākus darbus kā zaglis, kā tu un es.”

Tā ir patiesi grūta māksla – saprast šo Evaņģēlija noslēpumu. Un, ja pats Dievs nedod mums Gara gaismu un neatver mūsu acis un maņas, to saprast ir pilnīgi neiespējami. Jo pēc savas dabas mēs visi esam nesaprašas un sirdī kūtri, un negribam ticēt visam, ko pravieši ir sludinājuši [Lk.24:25].