Vai ir muļķīgi cīnīties ar grēku?

“Tātad, brāļi, mūs vairs nekas nesaista ar miesu, ka mums būtu jādzīvo pēc miesas.” (Rom.8:12)

Svētajam Pāvilam, sludinot Evaņģēliju, bija tāda pati skumja pieredze, ar kādu Evaņģēlija sludinātāji saskaras arī mūsdienās. Viņš sludināja, ka cilvēks top glābts nevis ar darbiem, bet tikai no žēlastības ticībā uz Jēzu Kristu. Daudzi, kas vēlējās būt kristieši, bija priecīgi un gandarīti ar šo dārgo, mierinošo mācību, bet pēc tam viņi to sāka izmantot nepareizi, iežūžojot sevi miesīgā drošībā un vieglprātīgi uztverot savu grēku. “Tad nu,” daudzi no viņiem teica, “ja mēs nevaram nopelnīt debesis ne ar vienu darbu, ja viss ir tikai žēlastība, tad grēks vairs nevar mūs apdraudēt. Būtu patiesi muļķīgi cīnīties ar grēku. Ka tik mēs savā pēdējā stundā gribētu saukt: ‘Kungs Jēzu, apžēlojies par mani!’, tad mums joprojām būtu debesis!”

Savā vēstulē romiešiem Pāvils nepārprotami iebilst pret šo žēlastības mācības ārkārtīgi nepareizo pielietojumu. Viņš dažādos veidos cenšas parādīt, ka Dieva žēlastība piedāvā mums grēku piedošanu, bet nekādā veidā nedod mums atļauju grēkot. Patiesībā žēlastības, ko Dievs nodibināja Kristū mūsu atpestīšanai, izpirkšanai, atbrīvošanai un glābšanai, galvenais mērķis ir, lai mēs tiktu pilnībā attīrīti no grēka un Viņa Gars mūs darītu pilnībā svētus. Tādā veidā dievišķais tēls varētu tikt atjaunots mūsos un mūsu gars atkal varētu kļūt spējīgs uz mūžīgu, pilnīgu vienotību ar Svēto Garu.

Šodienas teksts iezīmē Pāvila centienus pamudināt kristiešus Romā uz svētu dzīvi. Tas ir atgādinājums viņiem, ka viņi [kaut jau darīti par kristiešiem] joprojām ir parādnieki Dievam. Jēzus nāca pasaulē, lai glābtu grēciniekus. Viņiem nav jākrīt izmisumā, pat ja viņu grēki ir īpaši lieli un briesmīgi. Ar saviem darbiem viņi neko nevar nopelnīt. Nekas nepadara viņus svētīgus un taisnus, kā vien ticība Kristum. Dievs bezmaksas piedāvā Savu žēlastību un piedošanu par visiem viņu grēkiem. Kāpēc tad viņi tomēr vēlas uzstāt uz šīs dārgās dāvanas ļaunprātīgu izmantošanu, lai turpinātu grēkot? Kāpēc lai viņi vēlētos no jauna sadusmot Dievu, ja Viņš ir izteicis Savu vēlmi piedot un aizmirst visu? Vai tad nepārtraukti centieni kalpot miesas vēlmēm un nicināt Dievu ir tā pateicība, kas Viņam būtu jāpieņem?

Ja reiz mēs neko nevaram nopelnīt ar saviem darbiem, tad tas nozīmē, ka mēs esam parādā Dievam. Galu galā Viņš ir mūs radījis. Viss, kas mums ir – miesa, dvēsele un dzīvība – ir Viņa dāvana mums. Vai tas vien nepadara mūs par Viņa parādniekiem un neuzliek mums par pienākumu kalpot Viņam ar visu savu enerģiju un spējām? Bet pat tas nav viss. Dievs mūs ir padarījis par Saviem parādniekiem arī citā nozīmē. Darot grēku, mēs atkritām no Viņa un iegājām nāves un mūžīgās pazudināšanas valstībā. Bet lūk, skaties! Dievs mūs tomēr Savā žēlsirdībā atkal ir pieņēmis. Viņš deva savu Dēlu par mums, lai varētu mūs vest atpakaļ Savā svētītajā valstībā un mūs tajā uzņemt. Tādējādi mēs esam divkārši parādā Dievam. Viņš ir paveicis lielas lietas mūsu labā, dāvājot mums dzīvību un glābjot mūs no mūžīgās bojāejas, nododot Savu Dēlu nāvei. Vai Viņš par visu šo nav pelnījis pateicību? Ar kādām tiesībām mēs varam atbildēt: “Tā kā es nevaru nopelnīt debesis ar darbiem, es neko nedarīšu!”? Nē, nē! Mēs patiesi esam apņēmušies dzīvot saskaņā ar Dieva Vārdu, nevis saskaņā ar savu miesu. Tā kā viss ir tikai no žēlastības, Dievam ir jābūt mūsu Dievam, un mūsu dvēselēm ir jābūt upurdāvanai un Viņa īpašumam.