Tikai kristiešiem ir zināms veids kā uzveikt grēku

“Žēlastība jums un miers no Dieva, mūsu Tēva, un Kunga Jēzus Kristus.” [Gal.1:3]

Šis apustuļa sveiciens pirms Evaņģēlija atskanēšanas pasaulei ir bijis gluži jauns un nedzirdēts. Un šie divi vārdi – “žēlastība” un “miers” ietver sevī visu kristīgo dzīvi. Žēlastība piedod grēku, miers dara sirdsapziņu mierīgu. Tie velni, kuri mūs moka, ir grēks un apgrūtināta sirdsapziņa. Taču Kristus abus šos nezvērus ir uzveicis un saminis kājām — kā šajā, tā arī nākamajā pasaulē. To pasaule nezina. Tādēļ tā arī nevar mācīt neko noteiktu par to, kā uzveikt grēku, apgrūtinātu sirdsapziņu un nāvi. Tikai kristiešiem ir zināms veids, kā par to mācīt; tā viņi tiek vingrināti un apbruņoti, lai spētu uzvarēt cīņā pret grēku, izmisumu un mūžīgo nāvi.

Neviens nevar iemantot sirdsapziņas mieru, ja viņam nav piedoti grēki. Savukārt grēki netiek piedoti Bauslības prasību pildīšanas jo neviens nespēj tās pilnīgi izpildīt — drīzāk gan Bauslība parāda grēku, apsūdz un izbiedē sirdsapziņu, sludina Dieva dusmību un dzen izmisumā. Vēl jo mazāk no grēka spēj atbrīvot cilvēka darbi un pūles, ko viņš pats ir izdomājis.

Grēku ņem projām tikai žēlastība, nekas cits.

Tikai žēlastībā iemantojam grēku piedošanu un mieru ar Dievu.

Taču apustulis skaidri nošķir šo žēlastību un mieru no jebkādas citas žēlastības un miera. Viņš galatiešu labā lūdz žēlastību un mieru ne no ķeizara, ķēniņiem un valdniekiem, tāpat arī viņš to nelūdz no pasaules; apustulis lūdz un novēl galatiešiem mieru no Dieva, mūsu Tēva, tas ir, novēl viņiem Dieva mieru.

Bēdās un nāves priekšā pasaules žēlastība un miers mums nevar palīdzēt.

Tikai tad, kad sirdī ir Dieva žēlastība un miers, cilvēks ir stiprs, un grūtības viņu nesalauž, bet veiksme nedara pārdrošu; viņš paliek uz īstā un pareizā vidusceļa.