Ticīgo pašapmāns jeb sevis krāpšana

“Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! – ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara Mana Debesu Tēva. Daudzi uz Mani sacīs tanī dienā: Kungs! Kungs! Vai mēs Tavā vārdā neesam nākošās lietas sludinājuši, vai mēs Tavā vārda neesam velnus izdzinuši, vai mēs Tavā vārdā neesam daudz brīnumu darījuši? Un tad Es tiem apliecināšu: Es nekad neesmu pazinis; eita nost no Manis, jūs ļauna darītāji.” [Mt.7:21-23]

Cilvēki mēdz būt ļoti izveicīgi citu krāpšanā, un tā bijis visos laikos. taču cilvēki krāpj ne tikai citus, bet arī paši sevi. Turpretī Dievu neviens nespēj piekrāpt.

Šodien lasītie Svēto Rakstu vārdi runā par pašapmānu jeb sevis krāpšanu. Jēzus pieminētie ļaudis bija pilnīgi pārliecināti, ka viņu attiecības ar Dievu ir nokārtotas, taču lielā norēķina diena viņus nežēlīgi atmaskoja: Dievs viņus nepazina.

Cilvēki bija pārliecināti par savu ticību un uzskatīja, ka Viņi ir auglīgi darbojušies un veikuši varenas lietas – pravietojuši, izdzinuši ļaunus garus un Jēzus vārdā darījuši brīnumus. Kā Viņiem pietrūka?

Uzklausīsim Jēzus brīdinājumu. – Visu izšķir nevis tavi darbi Jēzus vārdā, bet gan tas, vai lielajā tiesas dienā Viņš tevi pazīs.

Šo cilvēku ticības apliecībai nebija ne vainas. Viņi sauca Jēzu par Kungu, veica apbrīnojamus darbus. Jā, viņi darīja patiesi diženas lietas!

Tomēr tiesas dienā Jēzus tev nevaicās, vai esi piedalījies kristīgās aktivitātēs, vai esi bijis mācītājs, draudzes priekšnieks, padomes loceklis utt. Viņš jautās ko citu. Būdams visu siržu pazinējs, Jēzus labi zina, vai esi bijis ar Viņu pareizās attiecībās, vai esi saņēmis Viņa glābšanu un patvērumu un vai tavas sirds augstākā vēlme ir bijusi dzīvot paklausībā un saskaņā ar Viņa prātu.

Skaista un pareiza Jēzus vārda apliecināšana vai aktīva darbošanās kristīgā draudzē nebūt nav “ieejas biļete” debesīs. Pats galvenais – vai mēs, tu un es, esam guvuši patvērumu Jēzū? Vai Viņš mūs pazīst un mēs pazīstam Viņu? Un vai mēs dzīvojam pēc Viņa prāta?

Lai Dievs mūs sarga un uztur īstenā ticībā un paklausībā!