Tas Kungs ir bijis ar mani

“Tad celsimies un noiesim uz Bēteli, un es tur uzcelšu altāri tam Dievam, kas mani paklausīja manās posta dienās un kas bija ar mani ceļā, ko esmu nostaigājis.” [1.Moz.35:3]

Esam tik nepateicīgi un neatzīstam, nedz pateicamies Dievam, ka Dieva Dēls ir pārvērtis mūžīgo nāvi laicīgā sodā. Mēs šajā dzīvē labprāt baudām prieku, izbīstamies un bēgam no visām ciešanām, lai cik niecīgas tās būtu. Miesai noteikti ir jātiek nonāvētai, un mums vajadzētu pacietīgi nest krustu, lai varētu izrādīt pateicību Dievam, jo zinām, ka Kristus ir miris par mūsu grēkiem.

Un galu galā – ja Jēkabs ar tik lielu prieku lepojas, ka Dievs viņu paglābis no laicīgām bēdām, cik daudzkārt vairāk mums pienāktos slavēt Dievu un pateikties Viņam par Viņa mūžīgajiem un laicīgajiem žēlastības darbiem!

Jēkabs, runādams par to, ka uzklausītas viņa lūgšanas, piebilst: “..kas bija ar mani ceļā, ko esmu nostaigājis.” Jā, Dievs patiesi ir bijis ar viņu un apliecinājis to ar darbiem un pestīšanu; tomēr Viņš ir bijis ar Jēkabu apslēptā veidā, tā, ka neviens Viņu nav redzējis. Tāpat Jeremija savās Raudu dziesmās [3:22] saka: “Tā Kunga žēlsirdībai vēl nav pienācis gals.” Jo, raugoties ārēji, šķita, ka ar Jēkabu ir tikai velns, Lābans un izmisums. Taču viņš saka: šos trīsdesmit gadus Tas Kungs ir bijis ar mani.