Svētuma glabāšana un svētdarīšanas robežas

“Nedodiet svētumu suņiem un nemetiet savas pērles cūkām priekšā, ka tās ar savām kājām viņas nesamin un atgriezdamās jūs pašus nesaplosa.” [Mt.7:6]

Šī panta īpašā nozīme parādās tur, kur tēlainais teiciens — “mest pērles cūkām priekšā” — ienācis sarunvalodā. Īpašās grūtības izpaužas tādējādi, ka iepriekšējos Kunga vārdos bija izteikts aizliegums tiesāt brāli, norādot uz Dieva tiesu, kā arī vēl agrāk, runājot par ienaidnieka mīlēšanu (Mt.5:43-48), izteiksmīgi runāts par to, ka “Viņš liek savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un lietum līt pār taisniem un netaisniem”. Tomēr abās šajās Kunga vārda vietās Dieva tiesa nekādā ziņā netiek atcelta, bet gan vienīgi atlikta, un katrā gadījumā tā tiek atstāta Dievam. Tas paturams prātā; jo tādējādi arī šis vārds ir saistībā ar sagaidāmās, bet atliktās tiesas situāciju.

Salīdzinājumi, kuros runāts par dzīvniekiem, iecienīti gan Svētajos Rakstos, gan ārpus tiem. Suņi un cūkas ir negatīvi piemēri, un kā nešķīsti resp. nepatīkami dzīvnieki tie, attiecināti uz cilvēkiem, kalpo par lamuvārdiem. Būt “gudriem kā čūskām un bez viltus kā baložiem” ir pozitīvi piemēri un noder par paraugu, kā, piemēram, Mt.10:16, kas satur mācekļiem izteiktos Kunga norādījumus, kuri objektīvi ir ciešā saistībā ar šo vārdu. Vilks un aitas/avis (Mt.10:16; 7:15; Jņ.10) ilustrē neizlīdzināmu, arī iznīcību nesošu pretišķību dzīvnieku starpā, kā tas ir arī cilvēku vidū. Nav jādzīvo ilūzijās: kā pārējā dabā, tā arī cilvēku vidū pastāv ne vien nespēja sadzīvot, bet arī savstarpēji izslēdzošas pretišķības, kas izpaužas pat savstarpējā apkarošanā un iznīcināšanā — un tas tā ir, par spīti visai Dieva radības kopībai un tam, ka Dievs uztur visus, turklāt tas notiek situācijā, kad kopīgi tiek gaidīta nākošā tiesa. Abos gadījumos Dievs nolicis plašus kopības ietvarus; par tiem mums noteiktā veidā tiek atgādināts, un tur kaut ko mainīt nav mūsu spēkos.

Draudzei nepieciešamo atšķiršanu, pat nodalīšanu, tādēļ nenosaka kāds jūtu diktēts izturēšanās veids, bet gan vienīgi uzticētās dāvanas; “svētums”, “savas pērles”.

“Svētums” šeit gan plaši tverts, un to var izskaidrot visai dažādi, taču to pavisam skaidri norobežo atšķirība no tā, kas nav svēts. Tas atkal atgādina pirmo lūgumu: “Svētīts lai top tavs Vārds..”; un šajā Vārdā [Name] ietverts viss, kas Dievs ir, ko Viņš dara un kā Viņš izturas pret mums un mēs pret Viņu. Svētums bez tam attiecas uz upura dāvanu un vietu templī. Ir izslēgts, ka upuru gaļa tiktu mesta priekšā suņiem. Atcerēsimies, kā notiek svētdarīšana Kristū, kas reizē ir Augstais Priesteris un upuris: “Jo ar vienu upuri Viņš uz visiem laikiem ir padarījis pilnīgus tos, kas tiek darīti svēti” (Ebr.10:14). Šajā sakarā draudzei tādēļ arī tiek atgādināta skaidra robeža, kas, paturot prātā beigu tiesu, jau šobrīd jāievēro: “Cik gan smagāku sodu, jūs domājat, pelnīs tas, kas Dieva Dēlu minis kājām un derības asinis, ar ko viņš svētīts, turējis par nesvētām, un žēlastības Garu nievājis. Jo mēs pazīstam To, kas ir sacījis (5.Moz.32:35-36): ‘Man pieder atriebšana, Es atmaksāšu, un vēl: ‘Tas Kungs tiesās savu tautu.’ — Briesmīgi ir krist dzīvā Dieva rokā!” (Ebr.10:29-31). Tādēļ draudze pēc sava Kunga skaidrajiem vārdiem ne vien atpazīs tos, kuri būtu apzīmējami par “suņiem” un no kuriem tāpēc būtu jāvairās, bet arī izvērtēs pati sevi, sava svētuma saņemšanu un izturēšanos pret to. Tas tātad attiecas uz Kristību un Vakarēdiena sniegšanu un saņemšanu, proti, no vienas puses, uz tā cienīgu saņemšanu, kas vispirms vienmēr pastāv paša necienīguma atzīšanā un apliecināšanā, kā arī, no otras puses, uz dzīvi ar saviem ticības augļiem — dzīvi, kura ir šīs ticības rezultāts. Agrīnās kristietības II gadsimta tekstā “Didahe” atrodam atsauci uz šo Kunga vārdu un norādījumu: “Bet nevienam nav no šīs jūsu Eiharistijas jāēd un jādzer kā vienīgi tiem, kas kristīti Tā Kunga Vārdā; un par to Kungs ir sacījis: ‘Nedodiet svētumu suņiem'” (Did.9:5). Bet pārbaudi, kurā tas tiek atšķirts un atdalīts, veic šis svētums pats. Kunga vārds prasa atbildīgu apiešanos ar sakramentiem, tos sniedzot un saņemot.

Otrā salīdzinājuma daļa ar aizliegumu mest pērles cūkām priekšā pilnībā noskaidro, ka šeit runa ir par to, ko draudze saņem no sava Debesu Tēva — “savas pērles”. Ar to pēc tā laika valodas lietojuma var tikt apzīmēti nozīmīgi vārdi ar dziļu jēgu; bet mēs droši varam šeit atcerēties arī Jēzus līdzību Mt.13:45-46: “Vēl Debesu valstība līdzinās tirgotājam, kas meklēja dārgas pērles. Un, atradis vienu sevišķi dārgu pērli, nogāja un pārdeva visu, kas tam bija, un nopirka to.”

Tas, ka debesu valstības dāvanu dāvā Kunga vārdi un ka to arī saņem Kunga vārdos, dara šo salīdzinājumu saprotamu. Bet mums reizē tiek arī parādīts, ka Dieva vārdu sludināšana nekādā gadījumā nevar notikt visos apstākļos — ka šeit pastāv arī robežas, kur sludināšana jāpārtrauc. Cūka pieder pie nešķīstajiem dzīvniekiem (3.Moz.11:7), un 2.Pēt.2:22 piemērs ar suni un cūku ilustrē vārda un sakramentu neauglīgumu: “Bet viņiem ir noticis pēc sakāmā vārda patiesības: suns atgriežas pie sava paša vēmekļa; kā arī: cūka mazgājusies atkal vārtās dubļos.” Vai gan mums vajadzētu pievērt acis tur, kur Dieva vārds mums tās atver?

Saskaņā ar šiem skaidrajiem vārdiem mums būtu jāzina, ka Dieva vārda sludināšanai, tāpat kā sakramentu saņemšanai, ir noteiktas robežas, kas nav jāpārkāpj un kuras pārkāpt arī nevaram, jo citādi tā būtu svētuma nepareiza lietošana — tur, kur svētā svētums netiek atzīts un kur tāpēc, to uzņemot, nevar arī būt nekādas svētošas iedarbības (sal.1.Kor.11:17-34).

Skaidrais brīdinājums saskatīt šādas robežas mūs pašus mudina uz mūsu ticības un dzīves pārbaudi, ar kuru noraidāmi tie, kam interesi par vārda un sakramenta dāvanām nenosaka pareiza atziņa un pareizs lietojums. Ja centienos piesaistīt daudzus un visus pieturēt tiek apmierināta tikai, kā sacīts salīdzinājumā, “suņu” un “cūku” ēdelība, tad visnotaļ var gadīties tas, par ko brīdinājumā sacīts tālāk — ka dāvana tiek samīdīta un pats tās devējs saplosīts un aprīts. Tas nozīmē — ja draudze pārliecināta, ka jāsaplūst ar pasauli, apmierinot visas iespējamās vajadzības, tad tā arī kopā ar pasauli aizies bojā. No tā Kungs savējos grib brīdināt un pasargāt ar savu vārdu.

Kungs, liec mums ar savu vārdu šajā laikā atskārst, kas derīgs un ir spēkā Tavā priekšā, mūžībā. Atver, Kungs, ar sava Gara dāvanu mūsu acis un dāvā atziņu, ka mēs nesekojam savām pašu vēlmēm un iedomām un tā neaizejam bojā, bet dod, ka mēs saņemam un sniedzam tālāk to, ko Tu ar mums un mūsos dari mūsu atjaunošanai un svētošanai.

Svētī mūs patiesībā — “Tavi vārdi ir patiesība” (Jņ 17:17). Āmen.