Svētdiena kļuvusi par pasaules grēka un lāsta dienu

Trešais bauslis pāri visam aizliedz tukšības un bezdievības pilnu sirdi, kas nievā Tā Kunga svētos vārdus un Viņa svētajā dienā rīkojas pēc saviem ieskatiem un patikas. Lūkojoties pasaulē un vērojot vispārējo stāvokli (gluži tāpat kā otrā baušļa gadījumā), mēs ieraugām tik atbaidošu ainu, ka mums šausmās būtu jāsāk vaimanāt.

Norādīsim tikai uz pāris būtiskām lietām.

Pirmie vārdi Svētajos Rakstos par sabata iedibināšanu ir šādi: “Un Dievs svētīja septīto dienu un iesvētīja to.” (1.Moz.2:3). Respektīvi, septītā diena ir Dieva svētīta diena. Tas mums no visas sirds liek atzīt, ka šī diena ir svētītā diena pāri visam citām, kad Dievs īpaši nāk pie cilvēka un izlej pār viņu Savu svētību. Tā ir tāda svētība, ko mūžīgā slavas dziesmā pa īstam spēs izdziedāt tikai svētlaimīgo pulki Dieva tropa priekšā debesīs. Tā ir augsta, debešķīga, mūžīga svētība, kas būs mums nebeidzama svētlaime.

Pēc tam sacīts, ka Dievs svētīja šo dienu pāri visām citām dienām, no šķirot to kā svētu un debešķīgu. Cik gan aplamu un biedējošu ainu ieraugām pasaulē, kur redzam neticīgo pūli, kam šī diena ir tiešs pretstats – smagākais lāsts un nesvētākā diena starp visam citām dienām. Tad jau darba dienas pa saules dzīvē, salīdzinot ar dusas dienām, var saukt par svētām dienām.

Vairums pasaules bērnu darba dienās rūpējas un gādā par sava aicinājuma darbiem, bet sabatā rūpējas tikai par baudām, kad tiecas apmierināt savas sirds vēlmes, grēkus un miesas kārības. Vieni krīt rupjās kārībās – izlaidīgas runās, dzeršanā, azartspēlēs, trakulībās un nakts uzdzīvē; otri dzīvo smalkākos grēkos – laiskumā, samaitātībā, tukšās runās, ārišķībās un piedauzīgā sabiedrībā, kas darba un mācību dēļ tiem citā laikā nav iespējams. Bet Dieva svētā dusas diena viņiem kļūst par klaju grēku. Īsi sakot, apdomājot vispārējo stāvokli, jāpiekrīt uzskatam, ka svētdiena kļūst par grēka dienu!

Tā šī diena ir kļuvusi par pasaules grēka un lāsta dienu. Visļaunākais ir tas, ka daudzi top pavedināti uz grēkiem un kārībām tieši svētdienā, jo darba dienās tam neatliek laika. Svētdienai būtu jābūt dienai, kad lasām un uzklausām Dieva vārdus, kā arī meklējam savas dvēseles glābšanu, taču cilvēki šo dienu nemaz nesvētī. Tie domā tikai un vienīgi par baudām, nonāk izlaidīgā un pavedinošā sabiedrībā un padodas “nevainīgām” izklaidēm, kas soli pa solim ieved aizvien dziļāk grēkā, un vēlāk, grimuši savu kārību purvā. tie aizvien vairāk tuvojas mūžīgās pazušanas bezdibenim.

Tieši svētdienā cilvēki dodas šai ceļā un ik svētdienu to turpina. Vai tā nav sagānīta svētdiena un dusas diena, kad mīļotās meitas sirdī top iesēta indīga tukšības un pasaulīgo kārību čūskas sēkla, kad tā vietā, lai tuvotos savam Glābējam, viņa arvien dziļāk top iepīta sātana valgos? Vai tā nav liela nelaime, ja cilvēks, kas visu nedēļu ir cītīgi strādājis par labu sev un savai ģimenei, svētdienā ir gatavs aizmirsties vieglprātīgā sabiedrībā un atgriežas mājās ar apstulbotu prātu un maņām, tiranizēdams sievu un bērnus? Pēc Dieva tēla un līdzības radītais cilvēks ir nogrimis daudz dziļāk par katru lopu! Un tieši svētdienā tas sāk iet šo ceļu un ik svētdienu to turpina.

Šādiem nicinātājiem sabats kļūst nevis par svētību, bet par lāstu. “..tad lai nu viņi bauda no sava ceļa augļiem un lai atēdas paši sava padoma” (Sal.pam.1:31). Ja tie būtu sekojuši Tā Kunga baušļiem, turētu sabatu svētu un gan mājā, gan dievnamā darbotos ar Dieva vārdiem, tad viņi šajā dienā saņemtu bagātīgu miesīgu un garīgu svētību, taču tagad tiem atliek tikai lāsts. Tāds ir Dieva spriedums nicinātājiem: tie nevēlējās iegūt svētību, tādēļ tie saņems lāstu.

Tomēr sabats var kļūt par lāstu vēl kādā smalkākā un slēptākā veidā, proti, pie tiem, kas ārēji sabatu ievēro, kārtīgi apmeklējot baznīcu un lietojot Dieva vārdu, taču dara to bez īstas godbijības un svētbijības, bez patiesas atgriešanās un paklausības Dievam, kad Viņš uz tiem runā Savos vārdos. Arī ar šādu Dieva vārdu klausīšanos cilvēki var pakļaut sevi lāstam. Labāk būtu bijis. ja tie šai dienā būtu pildījuši kādus parastus pienākumus! Taču ar aplamo klausīšanos tie savu sirdi arvien vairāk apcietina un apstulbo.

Jo vairāk prāts ir nodarbināts ar nederīgu Dieva vārda klausīšanos, jo vairāk tas notrulinās un nocietinās. Kas nenāk godīgi Tā Kunga priekšā dievišķos vārdus klausīties un ievērot, tam visa klausīšanās nāks tikai par jaunu un apcietinās sirdi. Tā Dieva svētīta diena neticīgām un nekrietnām sirdīm kļūst par lāstu. Ak, Kungs! “Šķīstajiem Tu rādies šķīsts Savā sirdī, bet no tiem, kas novērsušies, arī Tu novērsies” (Ps.18:27). Dievs neļaus Sevi apsmiet!