Skats no apakšas

Tas ir ar neko nesalīdzināms piedzīvojums, ka mēs pasaules vēstures lielās norises vienreiz varam skatīt no lejas, no izslēgto, sadusmoto, apspiesto un izsmieto pozīcijas, kā tie, ar kuriem slikti rīkojas, kas ir bezspēcīgi, gandrīz vai cietēji.

Ja nu šajos laikos sirdi nav sagrāvis rūgtums vai naids, ja mēs lielo un mazo, laimi un nelaimi, vājo un spēcīgo uzlūkojam ar jaunām acīm, ja mūsu skatiens uz lielo, cilvēcību, tiesībām un žēlsirdību ir kļuvis skaidrāks, brīvāks un neietekmējamāks, ja personiskās ciešanas ir derīgas atslēgas, auglīgs princips pasaules apcerīgai un darbīgai atvēršanai, un ir kā personiska laime.

Tas atkarājas vienīgi no tā, ka šī perspektīva nekļūst par mūžīgi neapmierināto īpašumu, bet ka mēs augstākā apmierinātībā, patiesībā ne no augšas un ne no apakšas, apmierināti ar dzīvi, un tādējādi to apliecinām.