Retrospektīvi par aiziešanu no LELB

Pirms 15 gadiem trīs teoloģijas studenti Roberto, talyc un gviclo izšķīrās par aiziešanu no LELB. Tagad viņi nolēma retrospektīvi atskatīties uz šo notikumu, pamatojot savu lēmumu.

gviclo kodolīgi izsakās par saviem iemesliem aiziešanai no LELB:

Manai (un manu domu biedru) aiziešanai no LELB bija teoloģisks pamatojums. LELB es biju kalpošanas amatā un teoloģijas students. Tas nebija emocionāls lēmums. Tas pamatojās konsekventā luteriskajā pārliecībā, ko bija veidojusi pamatā ziedu laiku tulkotā un izdotā literatūra kopā ar studijām un diskusijām. Kādi toreiz mūsu aiziešanu nosauca par Exodus. Tāda tiešā bija mūsu iziešana, mūsu Exodus, ar cerību nonākt konsekvento luterāņu apsolītajā zemē. Turpinot šo līdzību pēc 15 gadiem varu teikt, ka joprojām klīstu tuksnesī, bet par Ēģiptes medus podiem nebēdāju, jo ik rītus Kunga žēlastība mani apgādā ar garīgo dienasmaizi. Protams, dzīva ir arī cerība, ka vēl šajā pasaulē reiz nonākšu pie upes, aiz kuras būs sadraudzība, par kuru gadsimtiem ticībā ir deguši krietnie luterāņi.

talyc vaļsirdīgi atskatījās uz piecpadsmit gadus seniem notikumiem:

Tas, ka man palikšanas LELB nebūs, tas vairāk vai mazāk man bija skaidrs aptuveni jau 3. kursa otrajā pusē, mācoties LA. Jo dziļāk sāku izprast luterisma būtību, jo skaidrāk ieraudzīju cik neluteriska ir LELB. Patiesību sakot tajā laikā mans prāts vēl bija pa pusei duļķains, jebšu biju iedomājies, ka pastāv varbūtība LELB salabot …vismaz daļēji. Naivi domāju, ka kultivējot pareizu mācību tai taču vajadzētu visu vērst par labu; ka tīram luterismam vairojoties LELB iekšienē visam vajadzētu dabiskā veidā sakārtoties. Tolaik pār mani vēl nebija nākusi atskārsme par LELB līdzību ar piepīpēto krodziņu (kurā nesmēķētājs nespēj uzlabot situāciju ar savu nesmēķēšanu). Pēc secinājuma, ka LELB ir heterodoksa vide bija iespējams tikai viens variants – pamest to velna samaitāšanai. Lai arī lēmums nošķirties no LELB bija pieņemts, taču inerce, ikdienas rutīna, vēl kādas iekšējās šaubas, daļēja neskaidrība un iespējams pat bailes no nezināmā … tas viss vēl aizvien mani ārēji paturēja LELB sastāvā.

To laiku, ko saucu par pārejas posmu varu salīdzināt ar tādu kā mīņāšanos krastmalā, kad taisies lekt aukstā ūdenī un saproti, ka tas būs arī slapjš. Taču vienlaikus labi zini, ka negribi ilgāk palikt upes nepareizajā pusē.

Man izšķirties par savu lēmumu aiziet no LELB palīdzēja ārēji apstākļi. Biju ticis līdz LA 4.kursa vidum. Tas nozīmēja vēl 1,5 līdz 2 mēneši klātienē un viss – jācep augšā gala darbs un var teikt mācītāja diploms kabatā. Un tā arī droši vien es būtu to LA pabeidzis, ja ne vien … Nemanot bija pienācis laiks un iespēja kārtējam kursam, kurā tiek paaugstināta virsnieka militārā kvalifikācija. Un tā nu es devos uz Jaunāko štāba virsnieku kursu Slovākijā. Tur esot pavisam citā vidē un atstatus no tās jezgas, kurā biju pēries kā tādā pīļu dīķī, manas domas gluži dabiskā veidā sakārtojās. LELB amatpersonas un LA vadība ar savu nekonkrēto minstināšanos lēmumā ļaut/neļaut man pabeigt mācības attālināti, principā tikai bija palīdzējuši man vieglāk saraut saites ar šo organizāciju. Viņu diploms taču man principiāli nebija vajadzīgs. Pirmkārt jau tāpēc, ka LA tajā laikā akreditēta nebija – līdz ar to ilgi solīto un daudzkārt atlikto augstāko izglītību nedeva. Otrkārt, un kas jo būtiskāk – viņu diploms derēja vien LELB mācītājiem – jebšu tās organizācijas ietvaros, kuru es tāpat biju nolēmis pamest.

Tie varianti un domas vai dibināt jaunu ortodoksu un luterisku kopienu vai pievienoties tuvākajai pareizi mācošai baznīcai – tas jau iepriekš bija vairākkārt pārspriests un apsvērts. Tā ka atgriežoties no ārzemēm 2007.gadā es gluži dabiski un bez īpašām ceremonijām pievienojos KLB. Pieņemt lēmumu palīdzēja AI mājas lapā “Latvijas Luterānis” publicētā informācija, ar skaidri definētām ticības apliecībām. Tās biju caurskatījis mācībā neko kaitīgu neatradu. Centra draudzi izvēlējos tīri pēc tās lokācijas vietas (tuvums sabiedriskā transporta centrālajām pieturām galvaspilsētā toreiz nospēlēja izšķirošo lomu). Pēc vienas un atklātas sarunas ar centra draudzes mācītāju G.Bākuli es un mana ģimene tikām uzņemti draudzē.

Tas, ka ir pagājuši jau 15 gadi kopš tā brīža, tas man pārsteigums. Nelikās ka tik daudz. Bet tā arī kādā dziesmā skan:  “…laiks ar ātrumu, skrien uz mūžību”.

Bez liekvārdības Roberto pauda viedokli, kāpēc viņš no LELB aizgāju uz KLB:

Atskatoties uz notikumiem pirms 15 gadiem, pirmais un galvenais iemesls pārejai no LELB uz KLB bija sirdsapziņas neapgrēcināšana. Atrodoties draudžu apvienībā, kurā tika sludinātas dažnedažādas (brīžiem pretējas) mācības, mana sirdsapziņa nerada mieru. Bija krasa disonanse starp Lutera Akadēmijā apgūto un draudzēs (ar dažiem izņēmumiem) sludināto (dzirdētu).