Quiquagesima svētdienā: Pāvila uzslava kristīgai mīlestībai
“Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm un man nebūtu mīlestības, tad es būtu skanošs varš vai šķindošs zvārgulis. Un, ja es pravietotu un ja es zinātu visus noslēpumus un atziņas dziļumus, un ja man būtu pilnīga ticība, ka varētu kalnus pārcelt, bet nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas. Un, ja es visu savu mantu izdalītu nabagiem un nodotu savu miesu, lai mani sadedzina, bet man nebūtu mīlestības, tad tas man nelīdz nenieka. Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž, mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga. Tā neizturas piedauzīgi, tā nemeklē savu labumu, tā neskaistas, tā nepiemin ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu. Mīlestība nekad nebeidzas, pravietošana beigsies, valodas apklusīs, atziņa izbeigsies. Jo nepilnīga ir mūsu atziņa un nepilnīga mūsu pravietošana. Bet, kad nāks pilnība, tad beigsies, kas bija nepilnīgs. Kad biju bērns, es runāju kā bērns, man bija bērna tieksmes un bērna prāts, bet, kad kļuvu vīrs, tad atmetu bērna dabu. Mēs tagad visu redzam mīklaini, kā spogulī, bet tad vaigu vaigā; tagad es atzīstu tik pa daļai, bet tad atzīšu pilnīgi, kā es pats esmu atzīts. Tā nu paliek ticība, cerība, mīlestība, šās trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība.” [1.Kor.13:1-13]
Šo vēstuli Sv. Pāvils raksta, lai apklusinātu un darītu pazemīgus augstprātīgos kristiešus, it īpaši mācītājus un sludinātājus. Evaņģēlijs sniedz bagātīgas atziņas par Dievu un par Kristu, turklāt arī daudz lielisku dāvanu – kā tās, kuras Sv. Pāvils nosauc Rom. 12 un 1. Kor. 12: dažiem tiek dotas spējas runāt, dažiem – mācīt, dažiem – izskaidrot Rakstus, vēl citiem – valdīt utt. Tā nu kristiešiem dota liela garīgas atziņas un dāvanu bagātība; viņiem visiem labi zināms, kas ir Dievs, Kristus, cilvēks, sirdsapziņa, grēks, šī un nākamā dzīve, velns, nāve, pasaule, krusts utt. Tomēr pavisam maz ir tādu, kas šīs dāvanas un garīgo atziņu lieto pareizi – kalpodami ar tām citiem un pakļaudamies mīlestības prasībām. Ikviens meklē pats savu godu, slavu un labumu, izmantojot Dieva dāvanas savtīgos nolūkos, turklāt vēl grib izskatīties augstāks un labāks nekā pārējie.
Līdzīgi notiek arī mūsu laikos: ar Evaņģēlija palīdzību esam iemācījušies daudz tādu lietu, kuras agrāk pasaule nezināja, un nu spējam to, kas agrāk nebija iespējams; jo arī pasaulē ir ienākušas Dieva dāvanas, arī tā ir saņēmusi godu. Taču neviens negrib ar saņemtajām dāvanām kalpot citiem kristīgā mīlestībā; visi tiecas pēc goda, slavas, mantas un labuma. Ja kāds varētu panākt, ka viņš vienīgais būtu mācīts lietpratējs Evaņģēlija lietās, bet visi pārējie maznozīmīgi vai pilnīgi nekas, tad viņš labprāt tā arī darītu, lai vienīgais tiktu uzskatīts par pašu gudrības kungu[1], turklāt izlikdamies ļoti pazemīgs un pašaizliedzīgs, sludinādams mīlestību un ticību. Taču, ja viņam kaut mazais pirkstiņš būtu jāpakustina, lai īstenotu to, ko viņš sludina, tad tas viņam būtu par grūtu. Tādēļ arī pasaule ir visādu jūsmotāju un sektantu[2] pārpilna, un viņu vidū nav neviena, kas negribētu būt labāks par visiem un mācīt visus pārējos. Tiem visiem šķiet, ka viņiem tagad ir kāds daudz augstāks gars nekā tiem, no kuriem viņi mācījušies. Sv. Pāvils savā vēstulē aizrāda šādiem godkārīgiem ļaudīm un pasludina tiem visiem bargu spriedumu: viņi nav nekas un nekam nav derīgi, kaut arī tiem būtu vēl augstāka atziņa un lielākas dāvanas, ja viņi neizmanto tās citu labā.
Bet apustulis par to plaši izsakās un sniedz garāku paskaidrojumu – kā gribēdams pārliecināt neizglītotus, nesaprātīgus ļaudis; citviet viņš to pašu pateicis īsi – kā, piemēram, Fil. 2:4, kur viņš raksta: esiet vienprātīgi, ikviens lai ievēro sava tuvākā, nevis pats savas vajadzības. Turklāt šeit apustulis kā piemēru min sevi, parādīdams, ka arī viņš būtu pelnījis bargu spriedumu, ja nerīkotos tā, kā prasa mīlestība. To Sv. Pāvils dara, lai vēl vairāk izbiedētu tos, kas nepavisam nav viņam līdzīgi; viņš saka:
“Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm..”
Tas ir: ja es spētu sludināt un mācīt tik labi, ka neviens cilvēks, nedz arī eņģelis man šajā ziņā nespētu līdzināties, ja es prastu runāt visjaukākajiem vārdiem, vislabāk un vispareizāk izteikt mācības saturu un izpratni, taču man nebūtu mīlestības, tas ir, es ar savu sludināšanu tiektos pēc sava goda un labuma, nevis raudzītos, kas vajadzīgs manam tuvākajam, – “.. tad es būtu skanošs varš vai šķindošs zvārgulis”, tas ir, es gan varētu citiem kaut ko mācīt un pieskandināt viņiem ausis ar saviem vārdiem, taču Dieva priekšā es nebūtu nekas. Gluži kā zvans vai zvārgulis pats nedzird savu skaņu un tās dēļ nevar kļūt labāks, tāpat arī šāds sludinātājs pats nesaprot, ko saka, un sludināšana viņam nepalīdz kļūt labākam Dieva priekšā. Viņš gan daudz zina, taču, tā kā savas dāvanas nav lietojis mīlestībā, nav vēl to visu atzinis, kā pienākas (1. Kor. 8:1 2). Tādēļ labāk būt mēmam vai nespēt skaidri izteikties, bet mācīt mīlestībā un pazemībā, nekā runāt kā eņģelim, tiecoties tikai pēc sava labuma.
“Un, ja es pravietotu un ja es zinātu visus noslēpumus..”
Pravietot, tas – kā tālāk, 14. nodaļā, lasīsim – nozīmē, Svētā Gara iedvesmotam, labi saprast un spēt izskaidrot praviešu vārdus un Svētos Rakstus; tā tiešām ir brīnišķīga dāvana. Savukārt “zināt noslēpumus” nozīmē spēju izskaidrot Rakstus garīgi – kā mēdz sacīt, ar alegoriju palīdzību; tā Sv. Pāvils Gal. 4:24 paskaidro, ka Sāra un Hagare ir divas derības, bet Īzāks un Israēls ir divas tautas – kristieši un jūdi. Jņ. 3:14 lasām, ka Mozus vara čūska ir Kristus pie krusta. Tāpat daudzi notikumi, kas Rakstos attēloti un ir notikuši ar Īzāku, Dāvidu, Salamanu un citiem, līdzībā norāda uz Kristu.
To Sv. Pāvils sauc par noslēpumu, tas ir, apslēpto nozīmi, kas slēpjas aiz šo notikumu tiešās nozīmes un satura. Savukārt atziņa ir izpratne par lietām, kas saistītas ar ārēju izturēšanos un kristīgu brīvību – ka sirdsapziņa nav piesaistīta nevienai no šādām lietām. Tā nu Sv. Pāvils grib teikt: ja kāds pilnīgi pārzinātu gan Rakstu acīmredzamo, gan apslēpto jēgu, turklāt zinātu visu par kristīgu brīvību un saprastu, kā jāizturas pret visām ārējām lietām, bet viņam nebūtu mīlestības, tas ir, viņš ar savu atziņu nekalpotu tuvākajam, bet tiektos pēc sava goda un labuma, tas būtu pazudis un Dieva priekšā nekam nebūtu derīgs.
Redzi, cik stingri un reizē laipni Sv. Pāvils noraida šo postošo netikumu – godkāri. Viņš neuzlūko pat šādas dāvanas, kas taču šķiet tik brīnumskaistas, jaukas un lieliskas un, gluži dabīgi, dara cilvēku lepnu un augstprātīgu, godājamu citu cilvēku priekšā. Jo kam gan neliktos, ka Svētais Gars mājo cilvēkā, kurš izceļas ar tik lielu gudrību un bagātīgu Svēto Rakstu izpratni? Varētu sacīt, ka abas Sv. Pāvila vēstules korintiešiem vēršas pret šo vienu vienīgo netikumu, jo tur, kur tas gūst virsroku, rodas lielas nelaimes. Tādēļ arī vēstulē Titam 1:7 bīskapam nepieciešamo tikumu vidū apustulis pirmo min augstprātības trūkumu; viņš saka: non superbum, tas ir – bīskaps nedrīkst būt iedomīgs, lai sava amata, goda vai izpratnes dēļ nepaaugstinātos pār citiem un nenicinātu pārējos. Bet pārsteidzoši ir vārdi, kurus apustulis saka tālāk:
“.. ja man būtu pilnīga ticība, ka varētu kalnus pārcelt, bet nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas.”
Mēs uzskatām – un tā tas arī ir –, ka ticība cilvēku dara taisnu un šķīstu – kā lasām Rom. 1:17; Rom. 10:10; Ap. d. 15:9. Bet, ja tā spēj taisnot un šķīstīt, tā nav šķirama no mīlestības. Svētais Gars dod cilvēkam mīlestību līdz ar ticību. Īsi sakot – kur ir īsta ticība, tur ir Svētais Gars; kur ir Svētais Gars, tur jābūt mīlestībai un visam citam. Kādēļ tad apustulis šeit izteicies tā, it kā kādam varētu būt ticība, bet nebūtu mīlestības? Mēs atbildam, ka šie vārdi neapgāž visu pārējo, kas sacīts par ticību – tie visi apliecina, ka taisnošanu sniedz vienīgi ticība. Arī sofisti nav teikuši, ka mīlestība spēj cilvēku taisnot – un viņi to arī nevarētu apgalvot, tādēļ ka mīlestība ir tā Gara auglis jeb sekas, kas ticībā ienāk mūsos.
Tā nu šeit varam sniegt trīs dažādas atbildes. Pirmā: Sv. Pāvils šajā vietā nerunā par kristīgo ticību, kas vienmēr nes sev līdzi mīlestību, bet gan par ticību Dievam vispār, ticību Viņa varenībai. Šāda ticība var būt dota kā dāvana – līdz ar mēlēs runāšanu, pravieša spējām, atziņu un tamlīdzīgām lietām. Ir ļoti ticams, ka nodevējs Jūda arī darījis brīnumu zīmes, lai gan viņam nebija kristīgas ticības, Jņ. 6:70: “Bet viens no jums ir velns.” Šāda ticība nespēj cilvēku taisnot un šķīstīt – tā ļauj vecajam Ādamam dzīvot tālāk ar visiem viņa netikumiem, tāpat kā to pieļauj citas dāvanas – saprašana, veselība, runas dāvanas, bagātība un citas.
Otrā atbilde: Sv. Pāvils gan runā par patiesu kristīgu ticību; taču tie, kas šo ticību iemantojuši un tajā darījuši brīnumu zīmes, mēdz atkrist un kļūt iedomīgi, tā drīz vien atkal pazaudējot ticību. Daudzi no tiem, kas labi sākuši [ticības] ceļu, nepaliek uz šā ceļa – ar tiem notiek tas pats, kas ar sēklu akmeņainā tīrumā. Atkrist no ticības var itin drīz, un godkāres pārbaudījums ir smagāks par visiem pretinieku uzbrukumiem; tādēļ ir iespējams, ka cilvēks patiesā ticībā darījis brīnumus, taču drīz vien sācis meklēt pats savu godu, tā atkrizdams gan no mīlestības, gan ticības.
Trešā atbilde: ar šiem vārdiem Sv. Pāvils piešķir mīlestībai tik lielu nozīmi, ka izmanto arī nesasniedzamu piemēru. Apmēram tāpat kā, ja es sacītu: ja tu būtu pats Dievs, taču nebūtu pacietīgs, tad tu nebūtu nekas; tas ir – pacietība ir tik svarīga, ka par Dievu nevar būt tas, kas nav pacietīgs; jo nav iespējams, ka Dievs būtu nepacietīgs. Tā arī šeit Sv. Pāvila vārdi nozīmē nevis to, ka ticība varētu pastāvēt bez mīlestības, bet – mīlestība ticībai ir tik svarīga, ka pati ticība, kas taču spēj kalnus pārcelt, nebūtu nekas bez mīlestības – pat tad, ja ticība bez mīlestības varētu pastāvēt. Šī trešā atbilde man šķiet vislabākā, lai gan es nenoraidu arī pirmās divas, it īpaši pirmo, jo acīmredzot neiespējamas lietas izteiktas arī vārdos: “ja es runātu ar eņģeļu mēlēm”, – cilvēkam nav iespējams runāt ar eņģeļu mēlēm, vēl jo vairāk tādēļ, ka cilvēku un eņģeļu mēles šeit tiek minētas atsevišķi. Jā, eņģeļiem nav savu mēļu, bet viņi, eņģeļi, gan runā ar cilvēku mēlēm; savukārt cilvēki nekad nav spējuši runāt ar eņģeļu mēlēm.
Tātad šie pirmie vārdi – “ja es runātu ar eņģeļu mēlēm” – jāsaprot tā: ja neiespējamais kļūtu iespējams un es spētu runāt ar eņģeļu mēlēm, bet man nebūtu mīlestības… Tāpat arī šī otrā lieta – “ja man būtu pilnīga ticība, ka varētu kalnus pārcelt, bet nebūtu mīlestības” – saprotama līdzīgi: ja man būtu iespējams iemantot pilnīgu ticību bez mīlestības – kas tomēr nav iespējams –, tad es nebūtu nekas. Tikpat neiespējama ir nākamā lieta: “ja es zinātu visus noslēpumus”. Tas nozīmē: ja kāds varētu zināt visus noslēpumus, kuri atrodami Rakstos – kas tomēr nav iespējams; Jāņa evaņģēlija pēdējā nodaļā ir sacīts, ka pasaule nespētu uzņemt visas grāmatas, kuras vēl varētu sarakstīt [par to, ko Jēzus ir darījis]; tie ir mūžam neizdibināmi dziļumi. Šāds izteiksmes veids ir diezgan parasts; tāpat kāds varētu sacīt: ja es būtu kristietis, bet neticētu Kristum, es nebūtu nekas; ja tu būtu valdnieks, bet tev nebūtu ne zemes, ne mantas, tad tu nebūtu nekas.
“Un, ja es visu savu mantu izdalītu nabagiem..”
Tas ir, ja es darītu visus labos darbus, kādi vien šeit, virs zemes, ir paveicami, “bet man nebūtu mīlestības”, tas ir, ja es ar šiem darbiem censtos gūt godu un labumu pats sev, nevis savam tuvākajam – es būtu pazudis. Jo ar šo lielo ārējo darbu – savas miesas un mantas ziedošanu – apustulis saprot visus labos darbus, kādus vien cilvēks spēj darīt; ja cilvēks kāda iemesla dēļ darītu šo darbu, viņš varētu darīt arī visus pārējos. Tāpat ar runāšanu Sv. Pāvils saprot visus labos vārdus un mācības, bet ar piedošanu, atziņu un ticību – visu gudrību un izpratni. Ir iespējams, ka cilvēks riskē ar savu mantu un dzīvību laicīga goda dēļ – kā to darīja romieši un pagāni; taču viņiem nebija mīlestības, jo tie pūlējās paši savā labā – viņu paveiktie darbi nav gluži nekas. Un nav iespējams, ka kāds atdotu savu mantu un nodotu savu miesu sadedzināšanai labprātīgi; tātad arī šie vārdi jāsaprot tā: ja būtu iespējams, ka es izdalītu visu savu mantu nabagiem un nodotu savu miesu, lai mani sadedzina…
Tādēļ nav pieņemams sofistu patvaļīgais veids, kā tie skaidro šos Sv. Pāvila vārdus – ka ar kristīgo ticību vien nepietiekot, lai izdeldētu grēkus un panāktu taisnošanu; viņi apgalvo, ka ticība spēj cilvēku taisnot vienīgi tad, ja to rotā mīlestība. Viņi nezina, kas ir taisnošana un kā šādas lietas pareizi izšķiramas. Taisnošanai ir jānāk pirms mīlestības, jo neviens nevar mīlēt, ja nav dievbijīgs un taisns; mīlestība nedara cilvēku dievbijīgu – viņam jābūt dievbijīgam, lai varētu mīlēt. Jo mīlestība ir ticības, Gara un taisnības auglis un sekas – nevis rota un piedeva. Tādēļ mēs mācām, ka vienīgi ticība spēj cilvēku darīt dievbijīgu un atpestīt. Bet, lai mēs paši sevi nepieviltu un nepaļautos uz viltus ticību, Dievs prasa, lai mīlam un apliecinām savu ticību – tā būsim pārliecināti, ka ticam pareizi.
“Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna..”
Šeit apustulis raksturo mīlestības dabu, kas ļauj saskatīt, kur ir patiesa ticība un mīlestība. Nevienam no augstprātīgajiem pamācītājiem nepiemīt šādas īpašības; tādēļ, lai gan ar Evaņģēliju saņēmuši daudz un dažādas dāvanas, šādi ļaudis tomēr ir bez mīlestības. Pirmkārt, “mīlestība ir lēnprātīga”, tas ir, pacietīga, nevis strauja dusmās, atriebībā, nepacietībā – tā neskrien ar pieri sienā, bet gaida un panes pat netaisnos un vājos, līdz tie ir gatavi nākt līdzi. Augstprātīgie pamācītāji neprot neko citu kā vien tiesāt, nolādēt un nicināt – tie attaisno un slavē tikai paši sevi.
Otrkārt, “mīlestība ir laipna” – ar to ir patīkami sastapties, tā neizturas bargi un neizvairās ne no viena, bet ir labprātīga un labvēlīga pret katru cilvēku – kā vārdos, tā darbos.
Treškārt, mīlestība “neskauž”, tas ir, tā neķildojas un neskaišas, ja kādam klājas labāk, tā arī nav nenovīdīga pret cita cilvēka godu un mantu. Turpretī augstprātīgie pamācītāji ir skaudīgi un nenovīdīgi – tie nenovēl nevienam citam ne godu, ne mantu, bet tīko to visu iegūt tikai sev; lai gan vārdos viņi apgalvo pavisam ko citu, darbi parāda, kādi viņi īstenībā ir.
Ceturtkārt, mīlestība nav viltīga – tā nekad nevienam nedara nekādu nelietību, nedz rīkojas slepus vai ar viltu. Bet uzpūtīgie un aplamie ļaudis nespēj atturēties no šādām nelietībām. Mīlestība vienmēr rīkojas krietni un godīgi – tās darbi katram ir redzami.
Piektkārt, mīlestība “nelielās”, kā to dara viltus mācītāji, kas piepūšas līdzīgi odzēm.
Sestkārt, mīlestība neizturas nicīgi un zobgalīgi, kā to dara augstprātīgie – tie, kas nicina visus pārējos, kaut gan ir dzirdējuši, ka arī citi kaut ko zina un saprot. Taču šie ļaudis tik ļoti nicina citus tieši tādēļ, ka nav vienīgie, kas visu zina un spēj, un viņiem jādzird, ka arī kāds cits tiek slavēts un cildināts; te nu viņi sāk šķobīties un rādīt nicīgas sejas.
Septītkārt, mīlestība “nemeklē savu labumu” – ne godu, ne labklājību, mantu vai dzīvību, bet sniedz to visu tuvākajam, raudzīdamās vienīgi, kā varētu darīt godu un nest labumu viņam, kā palīdzēt un sargāt viņa miesu un dzīvību.
Astotkārt, mīlestība nedusmojas par netaisnību un nepateicību, bet ir lēnprātīga. Turpretī viltus mācītāji nespēj paciest neko – tie tiecas tikai pēc sava labuma un goda, kaitēdami citiem.
Devītkārt, mīlestība “nepiemin ļaunu”, tas ir – tā nav ne šaubīga, ne neuzticīga, bet cenšas visu vērst par labu un visas lietas uzlūkot vientiesīgi. Turpretī augstprātīgie ir pārlieku šaubīgi un aizdomu pilni; tie arvien raizējas, ka nav pietiekami augstu novērtēti, un visu, ko redz un dzird, viņi izskaidro visļaunākajā veidā – kā Joābs izskaidroja Abnera rīcību, 2. Sam. 3:25. Tas ir postošs netikums, un ar ļaudīm, kam tas piemīt, ir grūti saprasties.
Desmitkārt, mīlestība “nepriecājas par netaisnību”. Šiem vārdiem ir divējāda nozīme. Priecāties par netaisnību varētu nozīmēt pašiem darīt ļaunu un priecāties par to – kā Salamans savās pamācībās 2:14 saka: “.. kas priecājas ļaunu darīt un gavilē par viltību..”. Šādiem ļaudīm jābūt vai nu pavisam nekaunīgiem, kādi ir nelieši un netikles, vai arī liekuļiem, kas neatzīst savas dzīves bezdievīgumu. Tādi ir ķeceri un sektanti, kas priecājas, ka var turpināt savas nelietības, izliekoties, ka sludina Dieva vārdu un patiesību. Taču domāju, ka Sv. Pāvils šos vārdus sacījis citādā nozīmē, – viltus mācītāji ir tik indīgi, ka vislabprātāk klausās valodās par kāda cita darīto un pieredzēto netaisnību un kaunu; tā viņi paši var izskatīties jauki un dievbijīgi. Farizejs, par kuru stāstīts Evaņģēlijā, tieši šādi izturējās pret nabaga muitnieku. Turpretī mīlestība aizlūdz par tuvāko un cieš līdzi viņa grēku dēļ.
Vienpadsmitkārt, mīlestība “priecājas par patiesību”. Šie vārdi apstiprina, ka iepriekš sacītais noraida ļaunu prieku par otra cilvēka grēkiem un krišanu. Jo “priecāties par patiesību” nav nekas cits kā priecāties, ja kāds rīkojas pareizi un godīgi; tāpat mīlestība raizējas, ja kāds dara netaisnību. Bet augstprātīgajiem sāp sirds, redzot vai dzirdot, ka citi rīkojas pareizi; tiem šķiet, ka tā viņiem pašiem var zust viņu gods un labums.
Divpadsmitkārt, mīlestība “apklāj visu”, tas ir, tā netur ļaunu prātu, bet piedod ikvienam, lai cik vājš, netaisns vai ģeķīgs viņš būtu – neviens nevar būt tik nepareizs, ka mīlestība nespētu apklāt viņa vājumu un just viņam līdzi. Turpretī augstprātīgie neatrod neviena, kas rīkotos pietiekami pareizi – viņi katrā saskata kaut ko peļamu, aprunājamu un nepanesamu, jā, iemeslu tādam nosodījumam viņi var arī izdomāt paši.
Trīspadsmitkārt, mīlestība “tic visu”. Šeit apustulis nerunā par ticību Dievam, bet par ticību citiem cilvēkiem; tas ir: mīlestība ir vientiesīga, tā tic un uzticas ikvienam, uzskata ikvienu par tikpat godīgu un taisnu, kā ir pati. Mīlestība negaida no cilvēkiem ļaunu vai viltīgu rīcību, bet ļauj sevi pievilt, piekrāpt, piemuļķot, ja kāds ko tādu grib darīt. Tā saka: vai tad tu domā, ka ļaudis ir tik ļauni? Mīlestība vērtē katru cilvēku pati pēc sevis un droši pieviļas. Taču tas mīlestībai nekaitē, jo tā zina, ka nevar novērsties no Dieva, un katrs, kas pievīlis mīlestību, pieviļ tikai pats sevi. Bet augstprātīgie neuzticas un netic nevienam, gribēdami palikt neviena nepievilti.
Četrpadsmitkārt, mīlestība “cer visu”, tas ir, tā nezaudē cerības pat attiecībā uz visļaunāko cilvēku, bet arvien cer un gaida labu arī no viņa. Mīlestība saka: ir jācer, ka būs labāk; tādēļ arī šeit apustulis runā nevis par cerību uz Dievu, bet cerību cilvēku attiecībās. Mīlestība ir tikums, kas vērsts uz tuvāko, darot un vēlot viņam labu. Un, lai gan šī cerība, tāpat kā ticība, bieži vien tiek pievilta, tomēr tā nepagurst, neatgrūž nevienu cilvēku, nešaubās ne par kādām lietām; turpretī augstprātīgie ātri zaudē cerības un itin viegli atstumj cilvēkus kā nederīgus.
Piecpadsmitkārt, mīlestība “panes visu”, tas ir, visas ciešanas un pārestības – gan vilšanos cerībā un ticībā cilvēkiem, gan arī kaitējumus miesai, mantai vai godam. To visu mīlestība panes, jo zina, ka šādi pāridarījumi tai nevar kaitēt – tai taču ir pats lielais Dievs. Turpretī viltus mācītāji nevar panest neko – īpaši tad, ja kāds viņiem netic un nav uzticīgs.
Sešpadsmitkārt, “mīlestība nekad nebeidzas”, tas ir, tā paliek mūžīgi – arī nākamajā dzīvē. Mīlestība nepagurst, tā neļauj, ka ļaužu ļaunums un nepateicība to uzveiktu – pretēji pasaulei un viltus svētajiem, kas, sajutuši nicinājumu vai nepateicību, tūliņ atraujas, vairs negrib nevienam darīt nekā laba un kļūst par necilvēkiem. Mīlestība tā nerīkojas – citu cilvēku ļaunums nespēj to darīt ļaunu, nedz aizkavēt labos darbus; mīlestība arvien turpina darīt ikvienam tikai labu – ar pamācību un padomu, palīdzību un kalpošanu, kaut arī pretī nāktos saņemt nevis labu, bet ļaunu. Tā mīlestība paliek un pastāv stingri un nelokāmi ne vien šajā dzīvē, virs zemes, bet arī nākamajā dzīvē. Tādēļ apustulis piebilst: “pravietošana beigsies”. Tā viņš slavē mīlestību – vairāk par visām citām dāvanām, jo tikai mīlestība ir mūžīga; tā nebeidzas un nevar beigties arī nākamajā dzīvē. Turpretī citas dāvanas – tās, ar kurām lepojas maldu gari – dotas tikai šajā dzīvē, lai pildītu sludināšanas amatu. Pravietošanai, mēlēm un atziņai jābeidzas, jo nākamajā dzīvē katrs pats varēs redzēt un saskatīt visas lietas un neviens nebūs jāmāca. Tāpat beigsies visas atšķirības un nevienlīdzība, tādēļ nekāda atziņa, nedz izšķiršanas prasme nebūs vajadzīga – Dievs pats būs viss un visā, 1. Kor. 15:28.
Un te Sv. Pāvils sāk runāt par atšķirību starp šo dzīvi – ticībā – un nākamo dzīvi – Dieva skatīšanā. Viņa domas ir šādas: šajā dzīvē mums pieder tas pats, kas piederēs arī nākamajā – tas pats Dievs un visi dārgumi, kam mēs šeit ticam un ko tur skatīsim; šajā ziņā atšķirības nepastāv. Bet ir atšķirība atziņā, kāda mums ir par Dievu šajā un nākamajā dzīvē. Šajā dzīvē mēs Viņu neredzam, bet ticam. Ticība ir nepilnīgs un neskaidrs redzējums; tai nepieciešams vārds, kas nāk pie mums ar sludināšanas amata un pravietojumu palīdzību; bez Dieva vārda ticība nevar pastāvēt. Nākamajā dzīvē mēs ne vairs ticēsim, bet skatīsim, gūstot pilnīgu atziņu, kurai vairs nebūs nepieciešams ne vārds, ne sludināšana, ne mēles, ne pravietojumi – tādēļ visas šīs lietas beigsies.
Apustulis saka: “nepilnīga ir mūsu atziņa”, tas ir, mūsu zināšanas šajā dzīvē, – jo tā vēl balstās ticībā, nevis skatīšanā. “Un nepilnīga mūsu pravietošana”, – jo tā vēl pamatojas vārdā un sludināšanā. Lai arī abas šīs lietas – atziņa un pravietošana – rāda tieši to pašu, ko redz eņģeļi, proti – to pašu Dievu. Sv. Pāvils saka: “Bet, kad nāks pilnība, tad beigsies, kas bija nepilnīgs.” Un viņš min piemēru par bērnu un vīru. Bērniem ir vajadzīgas rotaļas, jo viņi vēl ir par vājiem, lai pildītu kādu amatu un darbu. Tāpat mēs šajā dzīvē esam pārāk vāji, lai spētu skatīt Dievu; tādēļ mums ir svarīgi iepazīt Viņu vārdā un ticībā – tādā veidā, kā mums tas ir iespējams un panesams.
“Mēs tagad visu redzam mīklaini, kā spogulī, bet tad vaigu vaigā.” Apustulis saka: ticība ir kā spogulis un mīklaini vārdi; jo spogulī redzams nevis pats vaigs, bet attēls, kas ir tam līdzīgs. Tāpat ticībā redzams nevis mūžīgā Dieva skaidrais vaigs, bet tikai tā attēls, kas radīts caur vārdu. Un mīklaini vārdi apzīmē ko citu, ne to, ko tie tieši saka; tāpat ticība atspoguļo kaut ko spožāku, nekā pati spēj izjust. Bet nākamajā dzīvē nebūs vairs ne spoguļa, ne mīklu, ne ticības, ne norādes; Dieva vaigs un mūsu vaigs brīvi un pilnīgi atklāsies viens otram. “Tagad es atzīstu tik pa daļai, bet tad atzīšu pilnīgi, kā es pats esmu atzīts”, tas ir, Dievs tagad mani atzīst pilnīgi, skaidri un gaiši un mani Viņa acīm nekāds apsegs neaizklāj; turpretī manām acīm Viņš ir apslēpts. Kā Viņš tagad mani atzīst visskaidrākajā veidā, tā nākamajā dzīvē es skaidri atzīšu Viņu – tad Dievs manām acīm nebūs apslēpts, nedz aizsegts. Apsegs tiks noņemts ne Viņam, bet man; jo Dieva vaiga priekšā nekāda apsega nav.
“Tā nu paliek ticība, cerība, mīlestība, šās trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība.”
Te sofisti rīkojušies noziedzīgi, padarīdami ticību pavisam neievērojamu, salīdzinājumā ar mīlestību – tādēļ ka Sv. Pāvils saka: mīlestība ir lielāka nekā ticība un cerība. Tāda ir sofistu daba – ar savu trako prātu viņi akli pieķeras burtam un, izrāvuši no šiem vārdiem kādu atsevišķu daļu, visam pārējam vairs nepievērš nekādu uzmanību; tie nesaprot, ka Sv. Pāvils mīlestības lielumu parāda ar vārdiem, kas rakstīti pirms un pēc šī teikuma. Neviens nevar noliegt, ka apustulis šeit runā par mīlestības un citu dāvanu pārejošo vai paliekošo raksturu, nevis par to vērtību vai spēku. Pēc savas vērtības ne vien ticība, bet arī vārds ir lielāks nekā mīlestība: jo vārds “ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic”, Rom. 1:16; tomēr vārdam būs jābeidzas; savukārt mīlestība ir vārda auglis un darbs, tomēr tā paliks un nebeigsies. Un ticība gūst sev pašu Dievu, tā spēj un saņem visas lietas; un tomēr tai jābeidzas. Mīlestība ir ticības auglis un sekas, kas dod un dara labu tuvākajam, un tā paliks.
Tas, ka mīlestība ir lielāka nekā ticība un cerība, ir sacīts attiecībā uz tās paliekošo raksturu – mīlestība paliks ilgāk, mūžīgi, bet ticība ir mazāka, tādēļ ka tā pastāv tikai noteiktu laiku. Līdzīgi varētu sacīt: virs zemes kristieši ir lielāki nekā Kristus. Te es nedomāju sacīt, ka kristieši paši par sevi būtu labāki un cienīgāki nekā Kristus; bet kristietība virs zemes pastāv un izplatās ilgāk un aptver lielāku plašumu nekā Kristus, kas tikai trīs gadus sludināja nelielā apvidū; kristietība jau kopš saviem pirmsākumiem izplatās pa visu pasauli. Tāpat mīlestība ir ilgstošāka un plašāka nekā ticība un cerība. Ticība darbojas tikai šajā dzīvē ar Dievu sirdī; mīlestība mūžīgi ir un paliek saistīta ar Dievu un visu pasauli. Un tomēr – kā Kristus ir nesalīdzināmi labāks, dārgāks un cienīgāks nekā kristietība, lai gan Viņš ir tikai viena atsevišķa persona, tādēļ mazāks –, tā arī ticība ir labāka, cienīgāka un dārgāka nekā mīlestība, lai gan pastāv īsāku laiku un vērsta vienīgi uz Dievu.
Sv. Pāvils piešķir tik lielu vērtību mīlestībai tādēļ, lai atspēkotu maldu mācītājus un parādītu, ka viņu lielīšanās ar ticību un dāvanām bez mīlestības nav nekas; itin kā viņš sacītu: ja jums nav mīlestības, kas paliek mūžīgi, tad viss pārējais, ar ko jūs lepojaties, ir pārejošs un veltīgs. Jo, lai gan Dieva vārds un garīgās dāvanas ir mūžīgas, tomēr mūžīgā vārda skanējums un sludināšanas amats beigsies, tāpat beigsies arī dāvanu izmantošana un to dažādība, tātad viss jūsu lepnums un lielība pārvērtīsies pelnos. Tā tas ir un paliek – ticība caur vārdu dara cilvēku taisnu un nes līdzi arī mīlestību. Taču gan vārds, gan ticība beigsies, bet taisnība un mīlestība, kas caur vārdu un ticību iemantotas, paliks mūžīgi; gluži kā nams, kas uzcelts ar sastatņu palīdzību, paliek, bet sastatnes tiek noņemtas.
Redzi, cik mazs ir šis vārds “mīlestība” un cik ātri tas izrunājams; bet kurš gan šajā vienā vārdā būtu cerējis atrast tik daudz skaistu tikumu un spēku stāties pretī tik daudziem netikumiem – visu to, ko Sv. Pāvils šajā vēstulē piedēvē mīlestībai? Es domāju, ka šie vārdi ir īsts mīlestības cildinājums; apustulis rakstījis par tikumiem un netikumiem labāk nekā pagāni. Viņš parādījis tiem paraugu, kam vajadzētu likt kaunēties visiem viltus mācītājiem, kuri daudz runā par mīlestību, tomēr paši sevī neatrastu neko no tās. Tas tiešām ir īsts uzbrukums un trieciens viltus mācītājiem – ik reizi, kad tiek pieminēts mīlestības tikums. Jo, slavēdams mīlestību un parādīdams tās dabu, apustulis ik reizi aizskar tos, kuriem nav nevienas no viņa pieminētajām īpašībām, – tā ka varētu katram no šiem izteikumiem rakstīt piebildi: bet tu rīkojies pavisam savādāk.
Tas gan ir brīnums, ka šādiem pamācītājiem, kuriem nav īstas mīlestības, tomēr paliek tik augstas dāvanas – mēlēs runāšana, pravietošana, noslēpumu atziņa, ticība, mantas ziedošana un pat drosme ļaut sevi sadedzināt; tās visas Sv. Pāvils šeit nosaucis. Pie mums ir redzams, kādas negantības notiek tur, kur nav mīlestības, proti, ka cilvēki kļūst augstprātīgi, ķildīgi, uzpūtīgi, nepacietīgi, aplami, viltīgi, indīgi, nenovīdīgi, ļauni, nikni, zobgalīgi, nelabvēlīgi, neuzticīgi, savtīgi, godkārīgi un nicīgi. Kā gan viņi varētu ar savu ticību pārcelt kalnus, pravietot un sadedzināt savu miesu – darīt visu to, ko Sv. Pāvils šeit viņiem piedēvē? Ne citādi kā vien tā, kā esmu sacījis. Apustulis min neiespējamu piemēru, gribēdams skaidri parādīt, ka šiem cilvēkiem nav mīlestības, turklāt nav arī patiesu dāvanu – viņi tikai izliekas un piesauc šādas dāvanas. Apustulis runā tā, it kā viņi būtu tādi, kādi patiesībā nav. Tā viņš rīkojas ar nodomu, lai atņemtu tiem arī šo šķietamību un vārdu.
[1] – Mister Klügling.
[2] – Luters šeit lieto ļoti grūti tulkojamus vārdus Schwärmer und Rottengeinter, ar kuriem viņš raksturoja fanātiski noskaņotos radikālās reformācijas pārstāvjus.
Ieskaties