Pret iekāres smalkajiem un slepenajiem ceļiem

Ar diviem pēdējiem radnieciskajiem baušļiem Dievs Tas Kungs beigu beigās aizliedz pašu iekāri, ļauno sirds vēlmi un pašas slepenākās tieksmes. Viņš bauslī saka: “Tev nebūs iekārot.” Svēts, svēts, svēts ir Tas Kungs, un svētu Viņš vēlas redzēt arī cilvēku. Lai Viņa Gars atver mūsu sirdis!

Runājot par šo abu pēdējo baušļu nozīmi, (5.Moz.5:21) oriģināltekstā mums jāievēro kāda atšķirība: devītais bauslis aizliedz gribai un prātam glabāt iekāri, proti, ka cilvēks piekrīt savas sirds kārībai un cenšas to apmierināt. Turpretī vārds, kas šajā vietā atrodams desmitajā bauslī, vēršas pret pašu iekāres avotu cilvēka sirdī, iedzimto grēku, kas pavēl, lai tu neiekārotu to, kas pieder tavam tuvākajam!

Dievs Tas Kungs uzlūko visu cilvēku dzīves ceļus un tiesā sirds domas un nodomus, Viņa priekšā nav nekā apslēpta. Mūsu ceļu Vērotājs zina, ka cilvēks pārkāpj devīto bausli arī ar sirds iekāri pēc tuvākā īpašuma. Viņš vēlas to iemantot visu cilvēku acu un likumu priekšā, kaut arī tas ir pretrunā lielajam mīlestības bauslim. Taču, pat ja tas būtu likumīgi sabiedrības priekšā, tomēr šis bauslis man allaž pavēl rīkoties tā, kā pats vēlos, lai citi attiecas pret mani.

Kad tuvākais nabadzības vai spiedīgu apstākļu dēļ pārdod savu īpašumu un nevar iegūt īpašuma pilno vērtību, tad es izmantoju šo situāciju un nopērku to par lētu un izdevīgu cenu, kaut arī saprotu, ka šis īpašums ir vērts daudz vairāk.

Visi cilvēki apgalvo, ka es nedaru nekādu netaisnību, jo samaksāju vairāk, nekā citi gribēja maksāt, tādēļ esmu izdarījis žēlsirdības darbu! Tomēr Tas Kungs skatās man acīs un saka: “Tu dievbijīgais blēdi, Es saprotu tavu darījumu. Ja tu mīlētu savu tuvāko kā sevi pašu, tu maksātu īpašuma patieso cenu, pat ja neviens cits par to nesolītu pat pusi. Tu tikai šķietami godīgi esi ieguvis prāvu daļu sava tuvākā mantas, bet Manā priekšā tu esi zaglis.”

Tādu pašu grēku dara arī tas, kas atprasa aizdoto naudu brīdī, kad atmaksa spiež aizņēmēju uz tādu pārdošanu, kādu mēs jau pieminējām. Vai kāds var sacīt, ka esmu izdarījis kaut ko netaisnu, atprasot parādu un to, kas man pieder! To taču visi sauktu par godīgu un taisnīgu biznesu!

Neviens nevēlas saprast, ka šis “godīgais” bizness laupa manam tuvākajam lielāku vai mazāku īpašuma daļu, tomēr neviens negribētu, lai kāds šādi izturētos pret viņu pašu. Tas skaidri pierāda, ka mans tā saucamais godīgais bizness ir bijis Dieva svētās Bauslības pārkāpums, tāpēc ka visa Bauslība prasa: “Tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu” (Mt.22:39).

Īsi sakot, lai cik mani darījumi šķistu taisnīgi, tomēr, samazinot sava tuvākā īpašumu, es Dieva acīs tūdaļ kļūstu par zagli un laupītāju. Tie ir paši slēptākie nelieša gājieni, kad cilvēks ar darījumu palīdzību vēlas saglabāt un uzturēt savu godu un dievbijīga, godīga cilvēka reputāciju. Taču, pat ja cilvēcisks tiesnesis un visa sabiedrība atzītu tevi par taisnu, Dievs to nedarīs. Viņš labi redz tavu netaisno sirdi un saprot tavus nelietīgos gājienus.

“..Tev ir skaidras manas domas jau no tālienes. Vai es eju, vai es guļu, Tu esi ap mani, un Tev ir zināmi visi mani ceļi.. Ja es teiktu: galīga tumsa lai mani apklāj, un par nakti lai kļūst ap mani gaisma,– tad arī tumsība Tev nebūtu tumša, un nakts tev spīdētu kā diena, tumsība Tev būtu kā gaisma” (Ps.139:2-3, 11-12). Kaut ikviens apjaustu, ka Dievs Tas Kungs redz pat pašus mūsu apslēptākos ceļus, ka Viņš redz mūsu viltīgākās domas un motīvus!

Tā kā devītajā bauslī Tas Kungs ir aizliedzis visu negodīgumu un iekārot sava tuvākā namu, tad mēs saprotam, ka šajos baušļos Viņš vēršas pret iekāres smalkajiem un slepenajiem ceļiem, aizliedzot gan vēlmi, gan nodomu piesavināties jelko no sava tuvākā īpašuma, pat ja to var īstenot “godīgā” ceļā. Dievs pavisam tieši un konkrēti pavēl to, ko patiesībā pavēl visi otrā galdiņa baušļi: “Tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu.”

Dievs ir arī aizliedzis ļauno vēlmi, kas arvien ir visas iekāres avots un ko visa pasaule ignorē, t. i., alkatību jeb cilvēka vēlmi kļūt bagātam. Par šo vēlmi apustulis saka: “Bet, kas grib tapt bagāts, krīt kārdinājumā un valgā un daudzās bezprātīgās un kaitīgās iegribās, kas gāž cilvēkus postā un pazušanā. Jo visa ļaunuma sakne ir mantas kārība; dažs labs, tiekdamies pēc tās, ir nomaldījies no ticības un pats sev nodarījis daudz sāpju” (1.Tim.6:9-10). Un Sīrahs saka: “Kas zeltu mīl, tas netiks attaisnots; kas dzenas pēc peļņas, peļņas dēļ maldīsies” (Sīr.31:5).

Ja reiz alkatība un mantkārība ir Dieva vārdos aizliegta un nosodīta, tad cik gan daudz vairāk grēks atklājas cilvēciskā skaudībā pret tuvāko, kā arī ļaunā iekārē un tieksmē pēc viņa īpašuma! Ak, cik gan briesmīgi tālu cilvēks atkāpjas no patiesās mīlestības, kas ne tikai nemeklē sava tuvākā labumu, bet arī to apskauž, bez mitas uzturot un barojot savu kāri iegūt to savā īpašumā! Šo rupjo un riebīgo grēku mūsu Kungs šajos baušļos ir aizliedzis.