Piemini, Kungs, savu žēlastību

Un no turienes Jēzus aizgāja un atkāpās Tiras un Sidonas robežās. Un redzi, viena kānaāniešu sieva, kas nāca no tām pašām robežām, brēca un sacīja: “Ak, Kungs, Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani! Manu meitu ļauns gars nežēlīgi moka.” Bet Viņš tai neatbildēja neviena vārda. Tad Viņa mācekļi pienāca, lūdza Viņu un sacīja: “Atlaid to, jo tā brēc mums pakaļ.” Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Es esmu sūtīts vienīgi pie Israēla cilts pazudušajām avīm.” Bet tā nāca, metās Viņa priekšā zemē un sacīja: “Kungs, palīdzi man!” Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Neklājas bērniem maizi atņemt un to nomest suņiem priekšā.” Bet viņa sacīja: “Tā gan, Kungs! Bet tomēr sunīši ēd no druskām, kas nokrīt no viņu kungu galda.” Tad Jēzus atbildēja un tai sacīja: “Ak, sieva, tava ticība ir liela, lai tev notiek, kā tu gribi.” Un viņas meita kļuva vesela tai pašā stundā. [Mt.15:21-28]

Apustuļa vārdi “Dieva valstībā mums jāieiet caur daudzām ciešanām” [Ap.d.14:22] nepārprotami apliecina viņu piedzīvoto pieredzi. Svētajos Rakstos var atrast daudz šādus piemērus. Tāpēc tas ir saistošs visiem Dieva bērniem līdz pat šai dienai.

Katrs mēs piedzīvojam savas bēdas un bieži vien Dievs mums uzliek kādu īpašu nastu. Tie ir ļoti smagi, grūti laiki. Tādēļ kristiešiem noteikti rodas vēlme uzzināt, kas būtu jādara šādos brīžos.

Šīsdienas Bībeles teksts mums stāsta tieši par to. Uzklausīsim, kā kristiešiem būtu jārīkojas, kad Dievs viņiem ļauj piedzīvot bēdu laikus un lielus pārbaudījumus, proti:

• kad Tas Kungs sūta ciešanas,
• kad Tas Kungs vilcinās ar Savu palīdzību,
• kad Tas Kungs uzrāda grēkus un necienību.

Lai gan sieviete, par kuru vēstīts Mateja evaņģēlija 15.nodaļā, nāca no pagānu zemes, vēsts par Dāvida Dēls darbiem bija nonākusi līdz viņas ausīm un viņā radījusi ticību Pestītājam, tādējādi padarot viņu Dieva mīļoto bērnu. Tomēr, neskatoties uz to, Tas Kungs viņu pārbauda, sūtīdams mokošu nelaimi.

“Manu meitu dēmons briesmīgi moka!” Bez šaubām, šie vārdi skaidri apraksta kāds smags krusts bija uzlikts šai ģimenei, jo viņas bērnā iemājojis nešķists gars, kas rada ciešanas. Ticīgie sastopas ar līdzīgu pieredzi arī šodien. Netrūkst posta un nastu arī viņiem.

Kanaāniešu sievietes ikdienas gaitas neaprobežojas ar velna, pasaules un pašas miesas apgrūtinājumiem, bet Dievs ļauj viņai pieredzēt bēdu laikus un īpašus pārbaudījumus. Smagi brīži piemeklē tik daudzus Dieva mīļotos bērnus. Ko gan kristietis būtu darījis šādā situācijā?

Mēs taču zinām, ko pasaules bērni dara bēdu laikos. Daudzi no tiem ieslīgst vienaldzībā. Citi gaužās, citi kurn, vēl citi krīt dziļā izmisumā, taču uz Kristu ticošais rīkojas savādāk. Palūkojoties uz šo sievieti. Savās bēdās viņa ir nākusi pie Jēzus, saukdama. “Kungs, Dāvida Dēls, apžēlojies par mani!”

Tā rīkojas īsteni ticīgie. Tie dodas pie Kristus. Ja Dievs ir pieļāvis bēdu laikus, tad jāvēršas lūgšanā pie sava Dieva un Pestītāja. Viņš var un palīdzēs jums. Bet, ja nu nenotiek uzreiz, ja nu Tas Kungs kavējas ar Savu palīdzību?

Arī te mēs redzam cik dīvaini Tas Kungs izturējās pret šo sievieti. Viņš tai neatbild neviena vārda. Viņa tic Dieva vārdam, viņa ar bērnišķīgu mīlestību paliek uzticīga Jēzum. Viņa griežas pie Kristus savās ciešanas. Un tomēr Tā Kunga ausis paliek it kā kurlas.

Pat mācekļu lūgums nespēj aizkustināt Viņu. Cik nopietns pārbaudījums šai sievietei!

Un šādas reizes ticīgie Dieva bērni bieži piedzīvo arī šodien. Bēdu laikos viņi sauc uz To Kungu, taču Viņš neatbild. Viņu ciešanas turpinās un viņu nastas kļūst vēl smagākas, kad pārbaudījumu brīžos tie sastopas ar neatbildētām lūgšanām.

Ko tad iesākt? Likties mierā? Novērsties no Kristus?

Ak dumjš ir tas cilvēks, kas to dara! Pievērsiet uzmanību šai sievieti. Viņa neliekas mierā. Viņa nāk un metās Jēzus priekšā zemē, sacīdama: “Kungs, palīdzi man!” Tāpat jādara arī jums.

Kur gan citur jūs varētu iet posta un nelaimju laikos? Kurš gan cits spēs glābt jūsu dvēseli? Nekur un neviens. Palieciet pie Jēzus kājām. Tverieties pie sava uzticamā Pestītāja, Viņš neļaus jums aiziet bojā. Bet ko iesākt ja Tas Kungs uzrāda jums jūsu grēkus un necienību?

Taču Jēzus neatbildēja ne vārda uz sievietes lūgumu, bet pār viņu sūtīja vēl lielākas bēdas, sacīdams: “Es neesmu sūtīts” utt., “Nav labi” utt. Tie nebūt neizklausījās pēc žēlastības pilniem vārdiem. Tas Kungs acīmredzami atstūma viņu, atgādinādams sievietei par viņas grēkiem un par viņas necienīgumu. Viņai nebija nekādu iespēju pretendēt uz Israēla bērnu daļu. Cik smags gan bija šis pārbaudījums!

Šādi pārbaudījumi var nākt pār ikvienu kristieti. Līdzīgas domas nav retums, jo īpaši grūtos brīžos. Kristieši tad sāk domāt: Dievs piemin manus grēkus, Dievs man ir atņēmis Savu žēlastību, Dievs noteikti ir atstūmis mani.

Ko tad? Lūkojiet, ko dara šī sieviete. Viņa saka: “Tā gan, Kungs!” Tev taisnība es esmu liela grēciniece un zinu, ka neesmu cienīga. “Bet tomēr” utt. Kanaāniete neļauj Pestītājam aiziet. Viņa satver Jēzu, turēdamās pie Tā Kunga Viņa Vārdā.

Tāpat dariet arī jūs. Turieties pie sava Pestītāja. Satveriet To Kungu Viņa Vārdā. Jūs esat grēcinieki, žēlastības necienīgi, bet Viņš patiešām ir grēcinieku Pestītājs. Viņš ir taisnais netaisnajiem.

Tverieties pie apsolījuma, ko pats Pestītājs teicis: “Nāciet pie Manis visi, kas esat nopūlējušies un zem smagas nastas.” [Mt.11:28] Viņš jūs neatstums, bet atvieglinās.

Dariet tāpat kā to darīja kanaāniešu sieviete un jūs bez šaubām piedzīvosiet svētīgu pieredzi – kas paļaujas uz To Kungu nekad nepaliek kaunā.

Jā, tik tiešām “gaisma iesēta priekš taisnā un priekš sirds skaidrajiem – prieks.“ [Ps.97:11] Āmen.