Pāvesta lāsti pār Luteru

Jau pats Lutera konfrontācijas sākums ar oficiālo Romu iezīmē tendenci, kas vēlākajos laikos tikai turpina attīstīties. 1520. gada 15. jūnijā pāvests Leo X laiž klajā savu slaveno bultu Exsurge Domine (“Celies, Kungs”), kurā ir ietverts 41 punkts ar Lutera “ķecerīgo” uzskatu uzskaitījumu un lāsti pār tiem.

“Celies, ak Kungs, un tiesā sevis paša dēļ! Atceries savu nopēlumu pret tiem, kas augu dienu ar muļķību pildīti. Uzklausi mūsu lūgšanas, jo lapsas cēlušās izpostīt vīna kalnu, kura vīna spaidu Tu vienīgais esi minis. Kad Tu gatavojies uzkāpt pie Tēva, Tu uzticēji rūpes, vadību un pārvaldi pār vīna dārzu, savas triumfējošas baznīcas attēlu, Pēterim kā galvai un savam vietniekam un viņa pēctečiem. Mežonīgs meža kuilis grib to izpostīt, un visādi mežonīgi zvēri pa to ganās.

Celies, Pēter, un pildi šo gana amatu, kas Tev uzticēts, kā tas sacīts iepriekš! Pievērs uzmanību Svētās Romas baznīcas kopējai lietai, jo tā ir visu baznīcu māte un ticības skolotāja, kuru Tu pēc Dieva noliktās kārtības iesvētīji ar savām asinīm. Pret Romas baznīcu, kā Tu brīdināji, ir cēlušies melu mācītāji, tie ievieš postošas sektas un saņems drīzu sodu. Viņu mēles ir uguns, nemitīgs ļaunums, tās pilnas ar nāvējošu indi. Viņu sirdis pilnas rūgtas dedzības, un tie dižojas un melo pret patiesību.

Mēs piesaucam arī Tevi, Pāvil, – celies! Tas biji Tu, kas izglītoji un apgaismoji baznīcu ar savu mācību un asins liecību līdzīgi Pēterim. Jo tagad ceļas jauns Porfīrijs, kas, tāpat kā vecais reiz uzbruka svētajiem apustuļiem, tagad uzbrūk svētajiem pontifiem [t. i., pāvestiem], mūsu priekšgājējiem.”

Šie kaismīgie vārdi ievada pāvesta bullu Exsurge Domine, ar kuru viņš pasludināja lāstus pār augustīniešu mūku Mārtiņu Luteru un viņa ekskomunikāciju jeb izslēgšanu no baznīcas, ja viņš neatsauks savas “maldu mācības”. Bulla ar lāstiem pret Luteru tika publiski izsludināta 1520. gada 12. jūnijā, kad Romas laukumā Piazzo Novona uz sārta tika sadedzinātas Lutera grāmatas un kokā darināta Lutera statuja.

Pāvests Luteram deva laiku pēc bullas izsludināšanas Vācijā – 60 dienas tai viņš atsauktu savus ķecerīgos uzskatus un izlīgtu ar “Māti Baznīcu”. Luters, saņēmis pāvesta bullu, to publiski sadedzināja 1520. gada 10. decembrī. Tad Luters tika nolādēts kā ķeceris un izslēgts no baznīcas.

Lutera “Galda runās” varam izlasīt viņa stāstu par to, kā izslēgšana no baznīcas tolaik notika.

“[..] kad Romā kāds tiek izslēgts no baznīcas, divdesmit kardināli sēž un tur rokās degošas lāpas; metot tās tiek nodzēstas, lai parādītu, ka izraidītā cilvēka laime un pestīšana ir dzēsta līdz ar nodzēstajām lāpām. Tas tika saukts par “apgaismošanu un apzvanīšanu”. [..] tai brīdi tika skandināti mazi zvaniņi [kā par mirušajiem].

Romā ir ierasts katru gadu Zaļajā ceturtdienā izslēgt no baznīcas ķecerus, no kuriem es, doktors Mārtiņš Luters, esmu pirmais un galvenais. Un šim nolūkam pāvests ir ticis ierīkot īpašu kapsētu. Viņam tur ir liels, skaists tronis, un arī kardināliem ir skaista eja, kurā tie stāv. Izslēgšana notiek svētā dienā, kad jāpateicas Dievam par Vakarēdiena žēlastību, kā arī par Kristus ciešanām un miršanu. Pāvests sēž tronī, kardināli nodzēš lāpas un iemet visus izraidītos ellē. Es jau pirms 28 gadiem tiku iemests un tomēr vēl esmu dzīvs. Es arī esmu “apgaismots un apzvanīts”!”

Rituāla laikā kāda liela grāmata, kas simbolizēja Dzīvības grāmatu, tika aizvērta – par zīmi, ka ekskomunicētā jeb no baznīcas izslēgtā vārds ir izdzēsts arī no Dzīvības grāmatas.

Mūsdienās šāda maģiska rituāla vairs nav un arī diskusiju valoda ir stipri mainījusies – tas rāda, ka savā rīcībā stipri ir mainījusies arī pati Romas katoļu Baznīca. Un kāda ir tās attieksme pret Lutera mācību, kas šajā bullā tika nolādēta, – vai tanī ziņā Romas baznīcā ir notikušas kādas izmaiņas? Juridiski lāsts vēl aizvien nav atcelts un ir spēkā.

[Pārpublicēts no laikraksta Svētdienas Rīts]