Patiesā cīņa ar ļaunumu

“[..] viņš, tāpat kā mēs, ir visādi kārdināts, bet viņš ir bez grēka.” (Ebr.4:15)

Matejs apraksta, ka pēc tam, kad Jēzus tika kristīts Jordānā, Gars viņu aizveda tuksnesī. Ar tuksnesi šeit domāts Jūdejas klinšainais tuksnesis. Stāvās kalnu nogāzes paceļas augstu virs Jordānas ielejas. Caur dziļi iegrauztām aizām var nonākt neapdzīvotā, kalnainā apvidū. Tāpat kā Kristītājs reiz uzturējās tuksnesī, iekams viņš sevi atklāja Israēlam, arī Jēzus tagad atkāpās, lai pabūtu viens ar Dievu, iekams viņš uzsāk to darbu, kam viņš bija iesvētīts kristībā.

Šeit viņu tagad satika Kārdinātājs. No kurienes tas nāca? Israēlā bija šāda atbilde: reiz viņš bija viens no Dieva eņģeļiem, viena no tām būtnēm, kam Dievs bija dāvājis dzīvību, brīvību un paša gribu. To visu tas bija izmantojis ļaunprātīgi, lai pretotos Dievam. Jēzus laikā cilvēki Jesajas grāmatas 14. nodaļu lasīja kā netiešu norādi uz šo lietu. “Tu domāji savā sirdī: es debesīs uzkāpšu, augstāk par Dieva zvaigznēm uzcelšu savu troni [..]! Virs mākoņu virsotnēm uzkāpšu, šķitīšos kā pats Visuaugstais!” Viņš gribēja būt līdzīgs Dievam. Viņš gribēja lemt pats. Viņš izvēlējās darīt to, ko Dievs negribēja: ļaunumu. Un savā krišanā viņam izdevās paķert līdzi daļu no radības. Viņam izdevās piedabūt pirmos cilvēkus paļauties vairāk uz viņu nekā uz Dievu. Kopš tā laika valda nesamierināmas pretrunas starp Dievu un Sātanu, starp gaismu un tumsu, starp mīlestību un paša gribu.

Citiem vārdiem sakot, velns ir personiska vara, dzīva griba. Ļaunums domā. Tas kaļ savus plānus. Tas uzņemas iniciatīvu. Tas cīnās, lai pārņemtu savā varā mūs, cilvēkus.

Šīs cīņas izšķirošā fāze sākās, kad Kristus nāca pasaulē. Sātans zināja, par ko ir runa. Viņš mēģināja izdzēst Jēzus bērniņa dzīvību. Viņa plāni cieta neveiksmi. Viņš mēģināja iegūt Jēzu savā pusē. Dieva Dēls taču bija kļuvis cilvēks. Viņš dzīvoja tādās pašās attiecībās ar Dievu, kādas bija pirmajiem cilvēkiem ar nevainojamu uzticēšanos un bērnišķīgu atvērtību. Šīs attiecības Sātanam reiz izdevās sagraut. Kālab lai viņš vēlreiz nevarētu gūt tādu pašu uzvaru?

Tātad viņš mēģināja. Mums Jēzus kārdinājumi ir jāiedomājas kā ļoti patiesi kārdinājumi. Tā nebija nekāda krāpšana. Kristus patiešām tika kārdināts visā tāpat kā mēs. Viņš būtu varējis iet pats savu ceļu. Viņš būtu varējis iegūt visus labumus, kas mēdz piesaistīt mūsu, cilvēku, uzmanību. Tieši tas attiecas uz kārdinājumiem tuksnesī: paklausot Kārdinātājam, Jēzus varētu izvairīties no bada un briesmām, viņš varētu izmantot savu varu, lai iegūtu cilvēku cieņu, viņš varētu izveidot pasaules valstību, izmantojot viņa rīcībā esošos resursus.

Taču viņš pateica nē. Viņš palika uzticams Dievam. Viņš bija pirmais kopš cilvēces iesākuma, kas nekrita Kārdinātāja priekšā.