Pasaules vai Debesu pilsoņi?

Mīļotie, es jūs pamācu kā piedzīvotājus un svešiniekus atturēties no miesas kārībām, kas karo pret dvēseli. [1.Pēt.2:11]

Tas ir apustuļa viedoklis, kad viņš saka: “Mīļotie, es jūs pamācu kā piedzīvotājus un svešiniekus”.

Jo jūs nu esat vienoti ar Kristu un Viņa labumi ir jūsējie, jūsu posts ir Viņa posts un Viņš rūpējas par visu to, kas ir jums, tāpēc jums ir Viņam jāseko un jāizturas tā, it kā jūs vairs nebūtu šīs pasaules pilsoņi, jo jūsu labumi atrodas nevis zemes virsū, bet gan Debesīs. Kaut arī jūs esat zaudējuši visus laicīgos labumus, tad jums tomēr ir Kristus, kurš ir vairāk nekā tas viss.

Velns ir pasaules valdnieks un pārvalda to. Viņa pilsoņi ir ļaudis no pasaules.

Tā kā jūs neesat no pasaules, tad rīkojieties gluži kā svešinieks viesu mājā, kuram tur nav savas mantas, bet gan viņš ņem tikai barību un par to dod savu naudu. Mēs šeit esam gluži vai garāmejot, kur mēs nevaram palikt, bet mums ir jāceļo tālāk. Tāpēc mums laicīgos labumus nav jālieto vairāk par to, lai sevi apsegtu un pabarotu, un jāņem līdzi ejot projām no turienes, uz citu valstību.

Pilsoņi mēs esam debesīs, zemes virsū mēs esam svētceļnieki un viesi.

Bet ko svētais Pēteris grib sacīt ar: “atturēties no miesas kārībām, kas karo pret dvēseli”?

Viņš grib pateikt sekojošo: jūs nedrīkstat domāt, ka tas notiks rotaļājoties vai guļot.

Caur ticību grēki ir projām, bet jums tomēr ir miesa, kas vēl ir bezprātīga un trakulīga, tāpēc pielūkojiet, lai jūs to apspiestu.

Tāpēc kristīgā dzīve nav nekas cits kā cīņa un kara nometne. Te allaž ir jāpretojas un jāpiesauc Dievu, un jāzaudē cerību uz visiem cilvēcīgiem spēkiem.