Pareizi izmantot savu bagātību

“Ābrahams bija ļoti bagāts ar lopiem, sudrabu un zeltu.” [1.Moz.13:2]

Skolās filozofi un teologi senlaikos bieži ir lietojuši šādu izteicienu: kas atrodas ārpus mums, tas uz mums neattiecas. Tādēļ viņi ir sprieduši: nauda, manta un citas līdzīgas lietas atrodas ārpus mums, tādēļ tās uz mums neattiecas. Šāda sofistika gan var lepoties ar jauku izskatu, tomēr būtībā tā ir bezdievīga un kaitīga.

Tādēļ saki tā: tieši tas, kas atrodas ārpus mums, visvairāk mums pieder un uz mums attiecas – kā Dievs sacījis: “Valdiet pār zivīm jūrā un putniem gaisā, un katru dzīvu radījumu, kas rāpo pa zemi.” [1.Moz.1:28] Šo dāvanu vidū ir arī zelts un sudrabs – arī tie tev ir jālieto, tikai tā, lai tava sirds paliktu šķīsta, brīva no alkatības, netaisnības, varmācības un citiem netikumiem.

Un visupirms tev laicīgā manta jālieto sava nama ļaužu labā, viņu vajadzībām, lai tu nebūtu ļaunāks par pagānu [1.Tim.5:8]; tad jādomā arī par citu cilvēku labumu un jākalpo viņiem. Un sargies no mantas izšķērdēšanas gluži kā no postošas sērgas – nedari tā, kā darījis ģeķis Kratēts un neuzskati par pareizām un derīgām arī Epiktēta un stoiķu domas.

Raugies tikai, lai tava sirds kļūtu labāka, un izmanto šīs lietas ar šķīstu sirdi!

Ja Dievs tevi svētījis ar bagātību, tad pateicies Viņam par to un raugies, lai tu pareizi izmantotu savu bagātību. Ja Viņš nav mantu nav piešķīris, tad nekļūsti alkatīgs, bet esi pacietīgs un uzticies Dievam vismaz tai ziņā, ka Viņš tev dos dienišķo maizi.