Par nāves sodu un cilvēka dzīves vērtību

Presē un televīzijā bieži gadās lasīt un dzirdēt diskusijas un dažādus viedokļus par cilvēka dzīvības vērtību. Dzīvība ir augstākā dāvana, ko Dievs cilvēkam ir devis, un nevienam nav tiesības to kādam atņemt. Bet kā ir ar nāves sodu, vai tas nav noziegums, ka sabiedrībā notiek tādas lietas?

Daudzi mācītāji, sabiedriskie un politiskie darbinieki ir pret nāves sodiem. Daudzās attīstītās valstīs tie jau atcelti. Tagad tas ir aktuāli arī Latvija. Ir arī dzirdēts, ka daži mācītāji uzskata, ka nāves sods nebūtu jāatceļ. Vai tad nāves sods nav pretrunā ar piekto bausli -”Tev nebūs nokaut!”?

Nevaru nepiekrist vietumis izteiktajai domai, ka ir pārsteidzoši tas, ka Saeimā vienlaikus izskata divus likumprojektus: vienu par nāves sodu aizliegšanu, otru – par abortu legalizāciju. Nepieteiktajā karā, kurā mūsu sievietes (un arī vīrieši protams) apņēmīgi cīnās pret saviem vēl nedzimušajiem bērniem, mūsu tauta ir zaudējusi vairāk dzīvību, nekā visos šā gadsimta karos, revolūcijās un komunistu nāves nometnēs. No visiem ieņemtajiem bērniem Latvijā pašreiz liek nogalināti vairāk nekā 70%. Tajā pat laika daudzi no šiem cilvēkiem skaļi runā par nāves sodu atcelšanu pat īpaši bīstamiem noziedzniekiem.

Mums, kristiešiem, jautājums par dzīvības vērtību un par nāves sodu nav tikai morāles vai humānas dabas jautājums. Par visām šīm lietam ir tik daudz runāts Bībelē, ka mums tas, nenoliedzami, ir arī teoloģisks jautājums.

Vispirms gribētos pieminēt kādu diezgan apšaubāmu modernā humānisma apgalvojumu, ka cilvēka fiziskā dzīvība ir absolūti augstākā vērtība un absolūti lielākā Dieva dāvana cilvēkiem. Bībele mums atklāj daudzas vērtības, kas ir augstākas nekā cilvēka fiziskā dzīvība – mūžīga dzīvība, patiesa Dieva vārda mācība, Dieva mīlestībā u.c. Ne tikai tā sauktās mūžīgās vērtības, bet arī daudzas laicīgās vērtības stāv pāri cilvēka fiziskajai dzīvībai. Cilvēki paši bieži vien šīs lietas zina, jūt un ir gatavi par tām atdot savu dzīvību. Tautas brīvība, valsts, sabiedrība, likums, ģimene un dažas citas lietas ir nozīmīgākas par cilvēka fizisko dzīvību.

Jau pats baušļu sakārtojums mums to skaidri parāda. Otrā galdiņa baušļi, kas mums māca mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu. iesākas ar bausli, kas mums pavēl godāt savu tēvu un māti, lai mums labi klājas un lai mēs ilgi dzīvojam savā zemē; bet tāpat šis bauslis arī aizsargā kādu ļoti nozīmīgu cilvēka dzīves sfēru: hierarhiskās attiecības sabiedrībā, pasaulīgās valdības un likumus. Sabiedriskās hierarhijas un pasaulīgās valdības ir Dieva dota dāvana, bez kuras cilvēces eksistence nebūtu iespējama. Pasaulīgajām valdībām un attiecīgajām sabiedriskajām un valsts institūcijām ir tiesības ieviest tādus likumus, kādi attiecīgajā gadījumā nepieciešami. Šie amati stāv pāri cilvēkiem, arī par tiem, kas šos amatus pilda. Tādā ziņā ceturtais bauslis stāv augstāk par pārējiem otrā galdiņa baušļiem. Vecā Derība saskaņā ar šo izpratni rāda, ka šiem amatiem un likumiem ir dots tas, kas nav dots kādam atsevišķam indivīdam: es nevaru uzcelt cietumu un “ietupināt” tajā zagli, to var tikai tiesa saskaņā ar likumu, ja to patvaļīgi dara kāds atsevišķs indivīds, tad viņš pats klust par noziedznieku, jo tas nav uzticēts kādam indivīdam, bet tiesneša amatam un likumam. Ja kāds noķer slepkavu, kuram pavisam noteikti pēc likuma pienākas nāves sods, tad tomēr viņš nedrīkst to nogalināt, jo tad viņš pats kļūst par slepkavu. Nāves sodu var piespriest un izpildīt tikai tie amati, kuriem tas piederas saskaņā ar likumu, un šajā gadījumā Raksti to nesauc par slepkavību. Bībele mums pavisam skaidri rāda. ka mēs dzīvojam grēka pasaule, kura nepieciešama zobena vara kārtības uzturēšanai. Pasaule katrs nesodīts noziegums un sodam izbēdzis noziedznieks pūdē sabiedrību. Sabiedrībai pašai ir jāuzņemas sevis aizstāvēšana. Bībele mums rāda. ka ir tādi noziegumi, kas sabiedrībai ir īpaši bīstami. Par tādiem Mozus bauslība piespriež nāves sodu. Dažu šādu noziegumu bīstamību šodien apzinās, dažu – ne. Kā Luters saka, daudzi grēki vairs netiek saukti par grēkiem, bet par tikumiem, un daudzi – par smalkām un nevainīgām izdarībām. Mūsdienu sabiedrībā vairs neuzskata par grēku elku kalpību, buršanu, spiritismu, laulības pārkāpšanu, homoseksuālas attiecības, savukārt Vecajā Derībā par šīm lietām pienācās nāves sods. Protams, tas nekad nebūs droši pierādāms, taču katrs par to var nopietni pārdomāt, vai šādas augstas likuma prasības nebija viens no tiem būtiskajiem komponentiem, kas ebrejus padarījis par unikālu tautu, kas ir to nedaudzo pasaules lautu vidū, kas pastāv jau vairāk nekā 3,5 tūkstošus gadu, un, atšķirībā no citām ilgdzīvotājām tautām – gandrīz 2 tūkstošus gadu bez savas vēsturiskās dzimtenes. Tomēr ir tādi noziegumi, kurus uzskata par bīstamiem arī Šodien – tādi, kā, piemēram, slepkavība un dažu veidu noziegumi pret valsti.Taču ari šos grēkus kino, literatūra, vēsture un ideoloģija cenšas cik vien var attaisnot. Dumpinieki pamazām pārtop par progresa virzītājiem un netaisnības atriebējiem. Bet par slepkavībām arvien vairāk tiek spriests: “kas ir vainīgs – Sarkangalvīte vai vilks?” un arvien biežāk slepkava tiek rādīts kā nevainīgs apstākļu un sagadīšanās upuris, bet noslepkavotais arvien biežāk ir vainīgs pats.

Bībele mums rāda, ka var būt tādi noziegumi pret kuriem sabiedrībai sevi būtu jāaizstāv ari ar nāves soda palīdzību. Valsti un sabiedrību neuztur kārtībā ar Evaņģēlija, bet ar zobena palīdzību Un varbūt nemaz nebija tik muļķīgs tas seno cilvēku kritērijs, (protams, ne vienīgais), pēc kura dažās civilizācijās izvēlējās valdnieku-viņam bija jāvar piespriest un izpildīt nāves sodu, – citādi viņš nemaz nevarēja kļūt par valdnieku.

Mēs nevaram īpaši sevi mierināt ar domu, ka mūsdienu cilvēks ir citādāks – labāks, kulturālāks, civilizētāks, attīstītāks nekā senais. Šis gadsimts vien to skaidri parāda: nepārtrauktie asiņainie kari, briesmīgā nežēlība, visu morālo vērtību straujā devalvācija, nedzimušo bērnu slepkavības. Uz visa šī fona nāves soda atcelšana ir visai likumsakarīgs gļēvums, – sabiedrība vairs negrib un nevar sevi aizstāvēt, tā legalizē grēku, tā kapitulē kriminalitātes priekšā.