Par Jēzus piedzimšanu

“Bet Marija sacīja eņģelim: “Kā tas var notikt? Jo es vīra neapzinos.” Tad eņģelis atbildēja un uz to sacīja: “Svētais Gars nāks pār tevi, un Visuaugstākā spēks tevi apēnos, tāpēc Tas, kas no tevis dzims, būs svēts un taps saukts Dieva Dēls.”” [Lk.1:34-35]

Visā savas pastāvēšanas laikā kristīgā baznīca ir apliecinājusi ticību Dieva Dēlam Jēzum Kristum, kas ieņemts no Svētā Gara un piedzimis no jaunavas Marijas.

Jēzus brīnumaino piedzimšanu mums atklāj evaņģēlisti – Matejs un Lūka. Cilvēkam, kas tic, ka Bībele ir uzticamais Dieva vārds, citas liecības nav nepieciešamas. Bet tie, kas netic Bībelei, nepieņems arī Jaunās Derības apliecinājumus par Jēzus piedzimšanu.

Svēto Rakstu liecība ir pietiekama, bet tādas Rakstu vietas kā Jņ.1:14 un 1.Tim.3:16 īsti izprotamas ir tikai Lūkas evaņģēlija gaismā. Lasiet paši un domājiet!

Kristīgā baznīca vienmēr ir turējusies pie Mateja un Lūkas sacītā, kas jau no paša sākuma ir bijis kristīgās baznīcas ticības apliecinājums.

Un tā nav nejaušība, jo Jaunā Derība skaidri sludina būtisko patiesību par mūsu Kungu un Glābēju Jēzu Kristu: apustuļi un evaņģēlisti Viņu sauc par Dieva Dēlu. Daudzas Jaunās Derības vietas mums sludina vēsti, ka Viņš jau no mūžības ir vienots ar Tēvu [Jņ.1:1].

Dieva bērni ar pateicību un izbrīnu lasa par Jēzus piedzimšanu, un mēs jūtam un apzināmies, ka stāvam uz svētas zemes. Lūka raksta par mūsu Kungu un Glābēju, kas ir patiess Dievs, no Tēva mūžībā dzimis, un vienlaikus arī patiess Cilvēks, no jaunavas Marijas dzimis. Viņš ir mūsu Dievs, un mēs Viņu pielūdzam. Viņš tapa par mūsu Brāli un, uzņemdamies visu mūsu postu, savienoja mūs ar Sevi.

Lai slavēts Viņa vārds!