Par bērnu kristīšanu

Tāpat kā Austrumu pareizticīgajā baznīcā, agrīnajā pirmsapustuliskajā baznīcā nebija atsevišķa dievkalpojuma zīdaiņu Kristībai. Kad vecāki bija pabeiguši trīs gadu ilgu katehēzes apmācību, viņi un viņu bērni tika kristīti kopā Lieldienu vakarā.

Skaidrs, ka Tertuliāns ir rakstījis par bērnu kristīšanu:

Vispirms tev jākristī mazie. Tie, kas paši var runāt par sevi, lai runā. Bet par tiem, kas nevar runāt, lai runā viņu vecāki vai kāds cits, kurš pieder pie viņu ģimenes. Tad kristī pieaugušos, visbeidzot sievietes.

Jeremiass, kas mūsdienu pētnieku vidū ir visstingrāk aizstāvējis zīdaiņu Kristības vēsturisko pamatojumu, izmanto Hipolita Apustulisko tradīciju un Tertuliāna Par Kristību (abi darbi tapuši ap 200. gadu), lai aizstāvētu viedokli, ka jau apustuļu laikā tika kristītas veselas saimes, ieskaitot bērnus. Strīda objekts šeit nav jautājums, vai tika kristīti bērni (tas ir skaidrs), bet – vai viņi tika kristīti Lieldienās. Pieaugušie katehūmeni un viņu bērni tika kristīti kopā. Lieldienas kā kristību laiks nav pilnīgi bez pamatojuma Jaunajā Derībā, jo Kristība tika uztverta kā kristītā nāve (aprakšana) un augšāmcelšanās. Ņemot vērā Sv. Augustīna veiksmīgo pelagiāņu iedzimtā grēka noliegšanas atspēkojumu, bērni parasti tika kristīti drīz pēc dzimšanas. Kad gandrīz visa Eiropa bija kļuvusi kristīga, bērni vairs nevarēja tikt kristīti kopā ar saviem vecākiem, kas jau ilgi pirms tam bija saņēmuši Kristību. Visu ģimeņu kristīšana bija kļuvusi par izņēmumu, un bērni tika kristīti atsevišķi. Šo dabisko attīstību uz zīdaiņu kristību drīz pēc dzimšanas pastiprināja Augustīna iedzimtā grēka definīcija. Zīdaiņu Kristības pestījošā nepieciešamība tika izteikta skaidrāk un vairākus gadsimtus vēlāk parādījās luterāņu izpratnē. Iedzimtais grēks bija tikai viens zīdaiņu kristīšanas iemesls; otrs bija iekļaušana Kristus nopelnā, izpirkšanā no grēka. Bērni ne tikai tiek atpestīti no kaut kā ļauna, bet viņiem tiek dots kaut kas ļoti labs.* Pestīšanas apsolījums Kristībā atceļ to ļaunumu, kas sagaida visu cilvēci.

Lai tiktu atpirkti no iedzimtā grēka un iemantotu pestīšanu Kristū, bērni jākristī, cik ātri vien iespējams. Modernās tehnoloģijas ir lielā mērā samazinājušas bērnu mirstību, bet senajās un dažās modernajās sabiedrībās bērnu izdzīvošana ir retāka nekā mirstība. Pat ar visām medicīniskajām priekšrocībām nav garantijas, ka bērni nenomirs pirms dzemdībām, dzemdību laikā vai tūlīt pēc dzemdībām. Šodien, kad visur pasaulē tik plaši tiek praktizēti aborti, bērnu, kas nesasniedz pieaugušā vecumu, procentuāli no iedzīvotāju skaita ir vairāk nekā senajā vai viduslaiku pasaulē. Mēs neesam pirmie, kas uzdod jautājumu par Kristības nepieciešamību šādos gadījumos. Luteriskās ticības apliecības nenodarbojas ar šo jautājumu. To uzmanība ir pievērsta anabaptistiem, kas noliedz Kristību kā nepieciešamu sakramentu bērniem, un nevis tam, ka daži bērni, kuru vecākiem ir nodoms viņus kristīt, tomēr nomirst bez Kristības. Luters pievēršas šim jautājumam savās Lekcijās par 1. Mozus grāmatu saistībā ar zēniem, kas mirst pirms apgraizīšanas, un meitenēm, kurām šāds rituāls netika paredzēts: šie bērni tiek glābti. Tā kā Dievs pēc dabas ir žēlsirdīgs, Viņš nepasliktinās bērnu stāvokli tādēļ, ka viņi nevarēja tikt apgraizīti Vecajā Derībā vai kristīti Jaunajā Derībā.

Luters nav vienīgais, kas pieļauj nekristīto bērnu pestīšanu, bet viņa argumentus nevajadzētu sajaukt ar reformātu vai Romas katoļu argumentiem. Kalvinam bērni var pretendēt uz pestīšanu, jo viņi to dabiski pārmanto no vecākiem. Mūsdienu Romas katoļi ļauj “mums cerēt, ka pastāv pestīšanas ceļš bērniem, kas miruši nekristīti”. Šķiet, ka šāda cerība nav nekas vairāk kā pārliecība, ka pestīšana ir iespējama ar lielāku varbūtību. Lutera cerība attiecībā uz šādu bērnu pestīšanu ir nešaubīga: kristīgu vecāku bērni, kas mirst bez Kristības, tiek pestīti ticībā.

Daži no šiem jautājumiem pieskaras diskusijai par zīdaiņu ticību, kas var pastāvēt pirms Kristības vai apgraizīšanas, kā arī tad, ja apgraizīšana nav notikusi. Luters skaidri izsakās par to, kā viņš saprot Kristības nepieciešamību attiecībā uz nekristīto. Viņa argumentācija saskan ar viņa priekštatiem par attaisnošanu žēlastībā caur ticību, un skaidrākais piemērs šeit ir Ābrahāms. Tādi Ābrahāma pēcnācēji kā meitenes un neapgraizīti zēni, tāpat kā viņš, tiek attaisnoti ticībā. Dievs attaisno grēciniekus ar žēlastības palīdzību. Tā ir attaisnošana, kas tiek saņemta tikai ticībā. Luters apgraizīšanas sniegtās dāvanas saprot nevis saistībā ar kļūšanu par Israēla sabiedrības locekli, kas bija galvenais Cvinglija, apgaismības laikmeta teologu un Šleiermahera arguments, bet saistībā ar ticību, kura bērniem piemīt pirms un bez apgraizīšanas un Kristības. Nosodīti nav tie, kas mirst bez Kristības, bet tie, kuri neļauj viņiem kristīties!**

Daži vecāki nerūpējas par savu bērnu kristīšanu. Citi, kuru bērni mirst, nesaņēmuši Kristību, nevajadzīgi cieš. Daži iesaka, ka pat tie bērni, kam nedraud tūlītējas nāves briesmas, ir jākristī dzemdību namā tūlīt pēc dzimšanas. Tas nozīmē, ka mācītājam jābūt klāt vai jātiek drīzumā pasauktam un ka kristīšanas parastā vieta vairs nebūs baznīca. Lai gan šīs rūpes par bērniem ir slavējamas, to motivācija var būt bailes no Dieva, kas soda nekristītos (Bauslība!). Vēl pagājušajā gadsimtā piedzimšanas vai nākamajā dienā tēvi nesa zīdaiņus uz baznīcu kristīt. Ja nāve šķita nenovēršama, dažus no viņiem varbūt varēja kristīt tie, kas bija klāt. Citos gadījumos, kad nāve nešķita neizbēgama, viņi tomēr nomira. Pat tagad ir iespējamas visdažādākās situācijas. Vienā gadījumā ķeizargrieziens būtu izglābis bērna, kas citādi piedzimtu miris, dzīvību. Bet kas notiek ar zīdaini, kas iet bojā autoavārijā ceļā uz baznīcu? Vai pirms dievkalpojuma vai pirms tā beigām? Šādi jautājumi var šķist banāli, bet tie tiešām rūp vecākiem, kurus nomāc nepareizais uzskats, ka Kristība ir legāla prasība, lai iegūtu pestīšanu. Šiem vecākiem ir jāmāca, ka Kristība izriet no Dieva vārda pasludināšanas. Luterāņu teoloģijas pamatā ir Sv. Augustīna princips, ka Evaņģēlijs piešķir šim sakramentam veidu un formu.

Pievienojiet Vārdu elementam, un radīsies sakraments.

Vārds, kas veido sakramentu, pastāv pirms sakramenta izveidošanas. Vārds arī bez sakramenta elementiem ir iedarbīgs un sniedz pestīšanu.

Bērni ne mazāk kā pieaugušie ir spējīgi ticēt šim Evaņģēlijam. Ja mēs Jēzus vārdus ņemam nopietni, tad viņi ir daudz spējīgāki ticēt nekā viņu vecāki. Pasaule to nevar saprast. Tam var piemērot kādu Lutera izteikumu, ka zēns, kas nomira septītajā dienā pēc dzimšanas un tādēļ netika apgraizīts, ir tikpat droši pestīts kā tas zēns, kuram šis rituāls tika veikts. Bērni var ticēt pirms Kristības, Kristības laikā un pēc Kristības. Bēru dievkalpojums nekristītam bērnam būs tāds pats kā kristītam. Šie apstākļi ir traģiski, bet tie nav šķērslis Dieva žēlastībai Jēzū Kristū. Tiem, kas sēro, piedzīvojot šādu zīdaiņu nāvi, trūkst tās drošības, ko dod Kristība, bet viņiem netrūkst Dieva apsolījuma drošības. Varbūt mēs šim jautājumam esam atvēlējuši pārmērīgi daudz vietas, bet maz ir tādu jautājumu, kam ir nepieciešama tik teoloģiski zinoša un iejūtīga pieeja no mācītāja puses. Šī diskusija ir plašāk izvērsta 11. nodaļā par Kristības nepieciešamību un izņēmuma gadījumiem. Varbūt dažiem mācītājiem, saskaroties ar nekristītu zīdaiņu nāvi, var noderēt šīs rindkopas no Lutera Lekcijām par 1. Mozus grāmatu:

“Bet šeit rodas cits jautājums. Ja neapgraizītie jūdu vīrieši bija pazuduši, ko tad domāt par bērniem, kas nomira pirms astotās dienas? Kas notiek ar otru dzimumu, ar meitenēm? Un kas notiek ar mūsu pašu bērniem, kas piedzimuši miruši vai kas nomirst tūlīt pēc dzimšanas, pirms viņi tikuši kristīti?

Attiecībā uz bērniem, kas nomira pirms astotās dienas, atbilde ir viegla; tikpat viegli ir atbildēt par mūsu pašu bērniem, kuri mirst pirms Kristības. Viņi negrēko pret apgraizīšanas derību vai Kristību. Ja bauslība pavēl viņiem apgraizīties astotajā dienā, vai Dievs varētu nosodīt tos, kas mirs pirms astotās dienas?

Tādēļ šīs bērnu dvēseles ir jāuztic mūsu Debesu Tēvam, par kuru mēs zinām, ka Viņš ir žēlsirdīgs. Ir patiess arī tas, ko Pāvils maigi saka par tiem, “kuru grēks nebija līdzīgs Ādama pārkāpumam” (Rom.5:14), un par Jēkabu un Ēsavu: “Vēl pirms viņas bērni bija piedzimuši, pirms tie bija darījuši ko labu vai ļaunu” (Rom.9:11).

Lai gan bērni nes sev līdzi grēku, ko mēs saucam par iedzimto grēku, tomēr ir svarīgi, ka viņi nav pastrādājuši nekādu grēku pret Bauslību. Tādēļ ka Dievs pēc dabas ir žēlsirdīgs, Viņš neļaus viņu stāvoklim kļūt sliktākam, tāpēc ka viņi nevarēja saņemt apgraizīšanu Vecajā Derībā vai Kristību Jaunajā Derībā.

Attiecībā uz jūdu meitenēm atbilde ir viegla. Tā kā šī zīme bija paredzēta tikai vīriešu dzimumam, tā neattiecās uz meitenēm. Tomēr, tā kā meitenes ir Ābrahāma pēcteces, viņas nav izslēgtas no Ābrahāma taisnīguma; viņas to iegūst ticībā. Bet tie pieaugušie, kas nicināja apgraizīšanu vai nicina Kristību, ir droši nolādēti.

Gan kristīto, gan nekristīto bērnu bēru liturģijai nav jāatgādina par tām briesmām, no kurām bērni ir izglābti, bet tām jāparāda tā godība, ko šie bērni saņem un ko Kristība sniedz visiem ticīgajiem.***

** – Lutera diskusija noder tiem, kam rūp nekristīto bērnu liktenis. Komentējot šo vietu, Trigs saka: “Tie pieaugušie, kas nicina apgraizīšanu vai Kristību, ir noteikti nolādēti”. 1992. gada simpozijā par luteriskajām ticības apliecībām Tomasam Hopko tika uzdots jautājums par to zīdaiņu likteni, kas ir kristīti ar modālistisko formulu “Radītājs–Atpircējs–Svētdarītājs”. Hopko, vadošais Austrumu pareizticīgo teologs Amerikas Savienotajās Valstīs, atbildēja līdzīgi Luteram: “Man nav šaubu par šo bērnu pestīšanu, bet es šaubos par tiem, kas šādi kristī.” Ņemsim vērā Luteru: “Pieaugušie, kas.. nicina Kristību, ir droši nolādēti”.

*** – Ņemiet vērā Kipras Teodorēta teikto: “Ja Kristības vienīgā nozīme būtu grēku atlaišana, kāpēc lai mēs kristītu tikko dzimušus zīdaiņus, kas vēl nav grēkojuši? Bet tas neierobežo Kristības noslēpumu; tā ir lielāku un daudz pilnīgāku dāvanu apsolījums. Tajā ir nākotnes prieku apsolījums; tajā ir attēlota nākotnes augšāmcelšanās, līdzdalība Kunga ciešanās, pestīšanas mantija, prieka tunika, gaismas tērps vai drīzāk tā pati ir gaisma.” Teodorēta nostāja līdzinās Lutera uzskatam, ka tikko piedzimuši bērni nav pastrādājuši aktuālo grēku.