Par bagāto pestīšanu

“Bet, kad Jēzus to redzēja, Viņš sacīja: “Cik grūti tiem, kam daudz mantas, iekļūt Dieva valstībā! Jo vieglāk ir kamielim iet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet Dieva valstībā.” Tad tie, kas to dzirdēja, sacīja: “Kas tad var tikt izglābts?” Bet Viņš atbildēja: “Kas cilvēkiem nav iespējams, tas iespējams Dievam.”” (Lk.18:24-27)

Ja mēs salīdzinām nabadzīgo un bagāto stāvokli atbilstoši Svētajiem Rakstiem, mēs varam secināt, ka priekšroka ir nabadzīgajiem. Ciktāl tas attiecas uz laicīgām lietām, Dievs jau ir pieņēmis nabadzīgos. Savā vārdā Dievs Sevi dēvē par nabadzīgo cilvēku Aizstāvi, bāreņu Tēvu un Tiesnesi, kas nostājas atraitņu pusē. Viņš nesaka nevienu no šīm lietām par bagātajiem. Dievs dod daudzus likumus, kuru mērķis ir rūpēties par nabadzīgajiem. Viņš izsaka nopietnus draudus visiem, kas apspiež nabadzīgos. Un Viņš saka, ka tas, kas tiek dots nabagiem, tiek uzskatīts kā tāds, kas tiek dots Dievam, un tas, kurš to dara, tiks bagātīgi apbalvots. Nekas no tā neattiecas uz bagātajiem. Nabadzīgie ir vairāk svētīti par bagātajiem pat garīgās lietās. Ikreiz, kad Dievs ir darījis lielas lietas Savā žēlastības valstībā, Viņš ir izmantojis nabadzīgos kā savus instrumentus. Kad Viņš gribēja paaugstināt Savus cilvēkus Vecajā Derībā, viņš vērsās nevis pie ķēniņa dēla vai kādas ievērojamas ģimenes pēcnācēja, bet gan pie Dāvida, nabadzīga ganu zēna un padarīja viņu par varenu ķēniņu pār Izraēlu. Un, kad Dieva Vienpiedzimušais Dēls kļuva par cilvēku, Dievs izvēlējās par mūsu Kunga māti nevis bagāta un varena prinča sievu, bet gan nabadzīgu kalponi, kas bija saderināta ar vienkāršu galdnieku Jāzepu. Visbeidzot, kad debesu pulks paziņoja par vissvarīgāko notikumu uz zemes, pasaules Glābēja piedzimšanu, klausītāji nebija Jeruzālemes un Jūdejas bagātie un slavenie, bet gan nabadzīgie, vienkāršie Bētlemes gani.

Kad Svētie Raksti atklāj, kam būtu jānogādā Evaņģēlijs, tie saka: “Nabagiem tiek sludināta prieka vēsts ziņas.” (Mt.11:5) Kad apustuļi runā par tiem, ko Dievs ir izvēlējies pestīšanai, tie saka: “Vai Dievs tos, kas pasaulei ir nabagi, nav izredzējis par bagātniekiem ticībā?” (Jēk.2:5)

Bet kas Rakstos teikts par pasaules bagātajiem? Pat viņu mantai ir ļauni vārdi. Dažreiz tā tiek nosaukta par bagātības viltību un bezmērķību, dažreiz to sauc par netaisno mamonu, un dažreiz tā tiek salīdzināti ar ērkšķiem, kas noslāpē Dieva vārda labo sēklu. Par tiem, kas vēlas kļūt bagāti, Raksti saka, ka viņi “krīt kārdinājumā un valgā un daudzās bezprātīgās un kaitīgās iegribās, kas gāž cilvēkus postā un pazušanā” (1.Tim.6:9). Bībelē bieži tiek likta vienādības zīme bagātībai un ļaundarībai. Jesaja (53:9) par Kristu saka: “Kapu viņam ierādīja ar bezdievjiem, bet savā nāvē viņš bija ar bagāto.”

Par bagāto pestīšanu Dieva vārdā tiek runāts kā par ļoti retu lietu. Šodienas teksts uzsver grūtības, ar ko saskaras bagātais, lai nonāktu Debesīs. Šiem vārdiem vajadzētu biedēt katra bagāta cilvēka sirdi. Vai tie, kas cenšas kļūt bagāti, vienlaikus var patiesi rūpēties par savu dvēseli? Tas ir neiespējami. Iespējams, ka viņus interesē viņu glābšana, bet viņu tiekšanās pēc bagātības neko citu nedara, kā vien kavē viņu virzību uz Debesīm.

Vai tiešām ir neiespējami būt bagātam gan pasaulīgā, gan Debesu valstības izpratnē? Nē, tā nav! Kad Tas Kungs stāstīja Saviem mācekļiem, cik grūti ir bagātiem nonākt Debesīs, viņi bija nobijušies un iesaucās: “Kas tad var tikt izglābts?” (Lk.18:26) Kā Kristus viņiem atbildēja? Viņš teica: “Kas cilvēkiem nav iespējams, tas iespējams Dievam.” (Lk.18:27) Šeit mēs redzam, ka, ja cilvēks ar Dieva svētību bez paša nemierpilnajiem pūliņiem kļūst turīgs, viņš arī no Dieva žēlastības var kļūt bagāts ar Debesu mantām. Bezdievīgs bagāts cilvēks savas bagātības dēļ netiek izslēgts no Dieva žēlastības. Ja viņš no sirds atgriežas pie Dieva, viņš var saglabāt savas pasaulīgās bagātības un tikt izglābts.