Noķerts, notverts, satverts

Nevis, ka es to jau būtu saņēmis vai jau būtu pilnīgs, bet es dzenos, lai to satvertu, tāpat kā arī mani satvēris Kristus Jēzus. (Fil.3:12)

Pāvils apzinājās, ka savā ziņā viņš bija pilnīgs. Tomēr pēc tam viņš sāka runāt par Kristus satveršanu un dzīvi Viņā, negūstot “savu taisnību no bauslības, bet no Kristus ticības, taisnību no Dieva uz ticības pamata” (Fil.3:9).

Pāvils apzinājās, ka ticībā viņam ir piešķirta Jēzus Kristus taisnība un Dieva priekšā viņš ir tērpts cita taisnībā – Kristus taisnībā.

Bībele nepārprotami māca, ka Dieva Dēls Jēzus ir pilnīgs un Tēvam uz Viņu ir labs prāts (Mt.3:17). Tāpēc cilvēks, kas ieguvis glābiņu un patvērumu pie Jēzus, nenāk Dieva sodā, bet no nāves ir pārgājis dzīvībā (Jņ.5:24).

Kas ir Jēzū Kristū, tam “nav nekādas pazudināšanas” (Rom.8:1).

Taču Pāvils runāja arī par savu taisnību, skaidri apzinādamies, ka viņa paša dzīve nebūt nav pilnīga, un šī atziņa radīja sirdssāpes un ciešanas. Viņa augstākā vēlme bija atrasties pie Jēzus un būt Viņam līdzīgam. Tāpat Pāvils apzinājās, ka viņa dzīve ir tālu no pilnības un viņa mīlestība ir ļoti vāja.

Lasot Vēstuli filipiešiem, mēs varam nojaust, cik daudz un dažādi Pāvils bijis svētīts. Tomēr viņš arvien ilgojās pēc kaut kā lielāka, proti – lai viņā arvien vairāk izveidotos Jēzus!

Tādēļ Pāvils runāja par tiekšanos pēc augstākiem mērķiem, ko vēlējās sasniegt.

Tā ir īsti kristīga attieksme, un tā spriež cilvēks, kas nonācis pie glābjošās žēlastības. Viņam ir jūtīga sirdsapziņa, kas uztur modrībā.

Protams, kristietis tiecas pēc mērķa, kas paša spēkiem nav sasniedzams. Taču galvenais ir, ka Jēzus Kristus ir satvēris viņu. Jēzus ir ņēmis viņu pie rokas, dodot spēku un drosmi.