Nespēja ticēt

“Mācekļi Jēzum atbildēja: “Kas šos ar maizi var paēdināt še tuksnesī?”” (Mk.8:4)

No kurienes šāds jautājums? Vai mācekļi bija neticīgi? Vai tiešām Jēzus vārdi, kas seko pēc 4000 paēdināšanas ir patiesi? “Vai jūs vēl nemanāt, nedz noprotat? Vai jums sirds vēl ir apcietināta? Jums ir acis, bet jūs neredzat; jums ir ausis, bet jūs nedzirdat? Jūs neatminaties, kad Es tās piecas maizes tiem pieciem tūkstošiem lauzu, cik grozu ar druskām jūs esat pielasījuši?” Tie Viņam saka: “Divpadsmit.” “Bet, kad Es tās septiņas maizes tiem četriem tūkstošiem lauzu, cik pilnu grozu ar atlikušām druskām jūs esat pielasījuši?” Un tie saka: “Septiņus.” Un Viņš tiem sacīja: “Vai jūs vēl nesaprotat?” (Mk.8:17-21)

Pestītājs norāj mācekļu neticību. Jēzus norāj mācekļu pašpaļāvību. Ne jau jūs sev ikdienas sagādājat dienišķo maizi. Ja jau jūs nevarat pabarot ļaudis ar maizi, vēl mazāk jūs izglābsit savu dvēseli mūžībai? Jūs nekā nevarat darīt bez Pestītāja.

Bet mācekļi taču redzēja 4000 izsalkušu vīru ar ģimenēm. (Mt.15:38) Mācekļi redzēja svelmainu tuksnesi un piecas maizes. Ko gan citu viņiem vajadzēja atbildēt?

Bet ko dara ticība? “Ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām,” saka vēstules ebrejiem autors. Ticība raugās uz Jēzu. Ticība neraugās uz cilvēkiem, tuksnesi un maizi, bet pieķeras savam Pestītājam. Tiklīdz pārņem satraukums un izbailes, tiklīdz prāts un acis sāk meklēt viltus paļāvību, ticība tveras pie Jēzus. Ticība neskatās tukšajā naudas makā un nezināmajā nākotnē. Ticība nemaldās labirintos, kur vēlmes un vajadzības arvien pārsniedz līdzekļus. Ticība droši pamatojas Dieva nesatricināmajos apsolījumos.

Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas.(Mt.6:33)