Nāves dievišķošana

Cilvēkiem ierastā nāves dievišķošana ir gāzta ar Kristus augšāmcelšanās brīnumu.

Kur nāve ir visa gals, tur bailes no tās nāk kopā ar pārdrošību. Kur nāve visa gals, tur zemes dzīve nozīmē visu vai neko. Pārdroša tiekšanās pēc pasaulīgas nemirstības apvienojas ar bezrūpīgu rotaļāšanos ar dzīvi, nepārliecinoša dzīves pamatošana ar vienaldzību un dzīves ienīšanu.

Nekas nāves dievišķošanu nenodod vairāk, kā tas, kad šis laikmets apgalvo, ka būvē mūžību. Tomēr dzīve šajā laikmetā nav nekā vērta, jo tiek runāti skaļi vārdi par jaunu cilvēci, jaunu pasauli, jaunu sabiedrību, kas tiks radīta. Proti, viss šis “jaunais” nav nekas cits, kā tikai esošās dzīves noniecināšana.

Šī “Jā” un “Nē” radikalitāte zemes dzīvei atklāj, ka svarīga ir tikai nāve. Visu saraust, vai visu izmest – tāda ir attieksme tam, kas fanātiski tic nāvei.