Mūsu sirds tieksmes

“Tas Kungs sacīja Savā sirdī: Es turpmāk vairs nenolādēšu zemi cilvēka dēļ, jo cilvēka sirds tieksmes ir ļaunas no mazām dienām.” [1.Moz.8:21]

Tā nu mums šie vārdi ir labi jāiegaumē, jo tie skaidri rāda, ka cilvēka daba ir samaitāta. Šāda atziņa mūsu samaitātajai dabai ir īpaši nepieciešama un bez tās Dieva žēlastība nevar tikt saprasta.

Lai gan šādas lietas iespējams mainīt ar audzināšanas palīdzību vai vismaz ir iespējams cilvēka dabu kaut daļēji savaldīt, tomēr ļaunās tieksmes nav iespējams pilnīgi izravēt no cilvēka sirds – tas kļūst skaidri redzams, kad esam pieauguši. Patiesi, ir tā, kā teikts senajā pantā: kas jaunībā ir īsts eņģelis, vecumā kļūst par velnu. Dievs gan dažos cilvēkos modina labus centienus, taču tie sniedzas pāri cilvēka dabai; tā, piemēram, Kīrs ir jutis pamudinājumu atjaunot dievkalpojumu un uzturēt baznīcu. Taču tas nenāk no dabas. Jo, kur Dievs darbojas ar savu Svēto Garu, tur vairs nevalda cilvēka sirds domas un tieksmes, bet Dieva domas; jo tādā sirdī mājo Dievs ar savu Vārdu un Svēto garu.

Par tādām Mozus šeit nerunā; viņš raksturo cilvēku bez Svētā Gara – tāda cilvēka sirds ir ļauna, kaut arī viņš būtu pats labākais visu ļaužu vidū.