Miglainais jautājums par baznīcas būtību

Ja jau visā luteriskajā baznīcā par baznīcas un garīgā amata attiecību jautājumu ir vienprātība, ja luteriskā baznīca varētu pastāvēt ar konsistoriālu vai episkopālu iekārtu, vai, kā tas ir Amerikā, ar prezbiteriāli sinodālu vai dažreiz gandrīz pilnīgi kongregacionālu iekārtu, – kā tad lai mēs izskaidrojam šos atšķirīgos viedokļus, kas tieši jautājumā par amatu un draudzi un tādējādi par baznīcas organizāciju ir atkārtoti šķēluši mūsu baznīcu, kopš šķīrās Loes un Valtera ceļi?

Uz šo jautājumu nav viegli atbildēt.

Liekas, nav šaubu, ka arī citu baznīcu un konfesiju organizācijas un pārvaldes problēmas ir ietekmējušas luterismu. Neviena baznīca 19. gadsimtā nevarēja pilnīgi izvairīties no šī jautājuma.

Kopš Mēlera, Ņūmena, Puseja, Vineta, Čālmera tas ietekmēja visas kristīgās konfesijas. Tas bija laiks, kad likās, ka visa vecā Eiropa šķita ejam pretī savam galam, un jautājums bija, kas nāks tās vietā.

Mums, luterāņiem, vajadzētu daudz pētīt Romas katoļu aso cīņu, tiecoties pēc brīvības no apgaismības laika izveidotās valsts važām (šai baznīcas cīņai, piemēram, Ķelnē ir pamācošas paralēles ar prūšu luterāņu konfesionālo cīņu, tāpat kā hesiešu varonīgajai cīņai ir paralēles ar Kulturkampf Bismarka laikā). Tāpat ieteicams būtu pētīt traktariāņu kustības traģisko vēsturi Anglijā vai aizraujošo Disruption kustības vēsturi Skotijā un līdzīgas kustības Atlantijas okeāna otrā pusē. Visa tā rezultātā luterisms nav palicis pilnīgi uzticīgs reformācijas brīnišķigajai brīvībai.

Kad visur tika vaicāts pēc īstas, Kristus pavēlētas, bibliskas baznīcas iekārtas, tad arī mūsu baznīca tika pakļauta briesmām – vēlēties sniegt uz to atbildi arī no savas puses. Ar visu savu uzticību luteriskajām ticības apliecībām ne Valters, ne Loe (pietiks ja nosauksim tikai šos abus) neizvairījās no šīm briesmām. Tas atgādina to, kas notika ar mūsu klasiskajiem dogmatiķiem ortodoksijas laikā, kuri ļāva kalvinismam un katolicismam uzdod sev dažādus jautājumus, nepamanot, ka jautājumi tiek nepareizi uzdoti.

Piemēram, līdz pat mūsu dienām liktenīga loma ir jautājumam par redzamo un neredzamo baznīcu. Ortodoksijas tēvi un 19. gadsimta tēvi nepamanīja, ka Lutera apslēptā baznīca nav viens un tas pats, kas reformēto neredzamā baznīca, un ka mēs būtu labāk darījuši, ja nepārņemtu reformēto terminoloģiju, bet paliktu pie Lutera izteicieniem un ticības apliecībām. Protams, baznīca ir “ticības”, un nevis “skatīšanas artikuls”.

Mūsu acis nespēj redzēt Baznīcu kā Kristus valstību, kā to Apoloģija 7. un 8. artikulā līdz ar Luteru apliecina, ka tā ir paslēpta zem krusta. Neviena cilvēka acs neredz Baznīcu kā Kristus Miesu. Tā ir eshataloģiska realitāte, kas jāatšķir no šīs pasaules vēsturiskajām ārējo lietu un rituālu kopībām . Tiktāl Baznīcu var raksturot kā neredzamu. Jēdzienu “neredzamā baznīca” sāk lietot Augustins, bet reformēto teoloģija tam ir piešķīrusi vēl papildus nozīmi, – un to mēs nevaram pieņemt. Kas traucēja palikt pie Lutera vienkāršās mācības par “apslēpto” Baznīcu?

Šajā un arī citos jautājumos vecluteriskā ortodoksija bija palikusi pārāk stipri atkarīga no saviem pretiniekiem, un 19. gadsimta teologi, kuru luteriskā dogmatika nebija labāka kā ortodoksijai (un kā gan lai tā būtu?), to vienkārši pārņēma. Tam pievienojas vēl kāda lieta. Patiešām tas ir tiesa, ko Luters ir teicis par septiņus gadus vecu bērnu, kurš zina, kas ir baznīca, proti, avis, kas dzird tā Kunga balsi.

Un tomēr taisnība ir bijusi arī pagājušā gadsimta teologiem, kas domāja, ka grandiozo politisko un sociālo dzīves katastrofu dēļ tagadnē un tuvākajā nākotnē kristietība tiks vadīta pie dziļākas Baznīcas izpratnes, kā to, piemēram, vienmēr īpaši ir uzsvēris A. Vilmārs. Jau senbaznīca zināja to, kas ir apliecināts Nīkajas ticības apliecibā, taču tieši šī gigantiskā cīņa ar antīko pagānismu darīja Baznīcu spējīgu pilnībā atzīt patieso Jēzus Kristus dievišķību un cilvēcību un to izteikt savā mācībā. Kad mēs runājam par ticības apliecības attīstības gaitu, es gribu, lai mani saprot šādā, nevis citādā izpratnē.

Vilmārs skaidri redzēja, kādēļ šie divi lielie luterisma novirzieni pagājušajā gadsimtā nespēja vienoties, kā arī to, ka luteriskā baznīca nav nonākusi pie pilnas skaidrības par to, ko Augsburgas ticības apliecības artikuls par baznīcu nozīmē baznīcas dzīvē. Tā ir iznācis, ka pagājušā gadsimta lielie luterāņi un tieši tie, kas ne tikai pie rakstāmgalda teorētiski domāja par baznīcas būtību, bet kuriem vienlaikus to vajadzēja arī celt, mums ir atstājuši nepabeigtu testamentu.

Uzdevums, kas jāatrisina mūsu paaudzei, nav abpusēju formulējumu atkārtošana un tās diskusijas atsākšana, kas pirms simts gadiem ir pārtraukta. Patlaban ar tā laika pieredzes palīdzību vēlreiz ir jāpārdomā tas, kas toreiz palika neatrisināts, rodot par to dziļāku ieskatu Svēto Rakstu mācībā.