Luters un Livonija

Es gribētu atgādināt pāris rakstu, ko Luters ir sūtījis kristiešiem Rīgā, Rēvelē un Tērbatā. Kā zināms, reformācija šajā apgabalā izplatījās jau kopš 1521. gada, un tā atsevišķi mācītāji un rātskungi bija nodibinājuši rakstiskus kontaktus ar Luteru. No šīs sarakstes ir saglabājušās vairākas vēstules. Taču es šeit gribētu atgādināt trīs vēstules, kurā aplūkoti īpaši temati un kuras sūtītas kristiešiem vispār, kristiešiem Livonijā.

Hronoloģiski pirmā ir vēstule “Izraudzītajiem mīļajiem Dieva draugiem, visiem kristiešiem Rīgā, Rēvelē un Tērbatā [Dorpat] Livonijā, maniem mīļajiem kungiem un brāļiem Kristū no Mārtiņa Lutera”.

Šī ir pamācību vēstule, kas gan nerunā kaut kādā pārāk pašapzinīgā veidā, bet gan runā par to, kas Baltijas draudzēs jau tiek mācīts un sludināts. Vēstule sākas šādi:

Es rakstiski un mutiski esmu uzzinājis, mīļie kungi un brāļi, kā Dievs, mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus Tēvs, arī pie jums ir aizsācis savu brīnumu un bagātīgā žēlsirdībā ir pildījis jūsu sirdis ar Savu patiesības gaismu, turklāt Viņš jūs arī tik ļoti svētījis, ka jūs to no sirds priecīgi uzņemat kā patiesīgu Dieva vārdu, kāds tas arī patiešām ir, bet kuru tomēr pie mums daudzi negrib nedz dzirdēt, nedz paciest, bet ir gan tā, ka, jo lielāku un bagātīgāku žēlastību Dievs mums piedāvā, jo neprātīgāk tiepjas firsti, bīskapi pret to, viņi nopulgo, nolād un vajā un ir daudzus saņēmuši ciet un tagad nesen ir arī divus sadedzinājuši, ar ko Kristus mūsu laikos uz debesīm ir aizsūtījis divus martīrus, tā ka es ar prieku varu jūs saukt par svētiem, jo jūs pasaules beigās līdzīgi pagāniem (Ap.d.14) ar prieku saņemat svētošo vārdu.

Un tad nodaļu pēc nodaļas tiek izvērsta Evaņģēlija vēsts:

Jo tā jūs esat dzirdējuši un mācījušies, ka tad, ja ticam, ka Jēzus Kristus ar Savām asinīm, bez mūsu nopelna, pēc Dieva Tēva gribas un Viņa žēlastībā ir tapis mūsu dvēseļu Pestītājs un Bīskaps, ka tāda ticība bez visiem darbiem padara mums iespējamu tikt pie Kristus un sniedz, ko tā sola; jo Kristus asinis, zināms, nav tāpēc tavas vai manas, ka mēs gavējam vai lasām, bet gan tāpēc, ka mēs ticam, kā Pāvils saka: “Jo mēs spriežam, ka cilvēks tiek taisnots ticībā, neatkarīgi no bauslības darbiem.” (Rm 3:28) Šī ticība dara mums Dievam pievērsto sirdi priecīgu un mierīgu, un šāda ticība jāiegūst mīlestībā, tāpēc ka tā redz, ka tā ir Dieva griba un Viņa labestības žēlsirdīga pievēršanās mums, ka Kristus “ar mums šādi rīkojas. Tas nozīmē caur Kristu nākt pie Tēva un tapt Tēva pievilktam un dzīvot mierā ar Dievu un droši un priecīgā paļāvībā sagaidīt nāvi un dažādas likstas. Kur šādas ticības nav, tur valda aklums, tur nav kristietības, nedz arī kādas Dieva darba vai patikšanas dzirkstītes.”

Netiek sludināta kaut kāda īpaša mācība, bet gan tas, kas visos laikos ir kristīgās ticības pamats un saturs, un tas, kas atšķir patieso baznīcu no neīstas.

Otrais Lutera raksts ir 127. psalma skaidrojums: “Ja Tas Kungs namu neuzceļ, tad darbojas velti, kas gar to strādā.” – “Visiem mīļajiem draugiem Kristū Rīgā un Livonijā.”

127. psalms runā par dzīvi ģimenē, par darbu un par politiskās dzīves kārtību pilsētā un laukos. Pievērsīšos dažām pamācībām, ko satur šis skaidrojums.

Vispirms Luters atgādina, cik svarīgi ir izglītot un iecelt darbā skolotājus, mācītājus un sludinātājus. Jo viņiem ir svarīgs uzdevums audzināt jaunatni un mācīt tai cilvēku sadzīves pamatus. Jo tur, kur cilvēkā netiek veidota apziņa, kopība sabrūk vai arī jāsatur kopā ar piespiedu līdzekļiem – kā to apstiprina arī mūsu laika pieredze.

Ķēniņš Salamans, 127. psalma sacerētājs, savā personā apvieno Svētā Gara sniegto apgaismību ar ikdienas pieredzi valstī. Viņš – kā to stāsta Luters – ir

daudzkārt pieredzējis, kā neticība nomokās, lai piepildītu vēderu, kur viss taču ir atkarīgs no Dieva svētības un aizsargāšanas. Jo, kur Dievs nesvētī, tur nepalīdz nekāds darbs, kur Viņš nesargā, tur nelīdz nekādas rūpes.

Tāpēc skaidrojums pievērsts jautājumam, kā īstenībā viens pret otru attiecas rūpes un darbs. Psalmā sacīts: “Ir velti, ka jūs agri ceļaties un vēlu paliekat nomodā un ēdat savu maizi ar rūpēm; saviem mīļajiem Viņš to bagāti dod miegā.” (Ps.127:2)

Kā tad attiecas tas, ko saka Dievs, pret to, ko dara cilvēks? Salamans, saka Luters, darbu visnotaļ grib apliecināt, bet viņš arī noraida raizēšanos un skopulību. Kļūda slēpjas uzpūtīgā iedomībā, ka mēs ar savu darbu varam sevi pabarot un uzturēt. Darbs

to neveic, Dievam tas jāveic. Tāpēc strādā tā, lai tu nestrādātu velti. Velti tu strādā tad, ja raizējies un paļaujies uz savu darbu, ka tas tevi pabaro. Strādāt tev vajag, bet pabarot un uzturēt var tikai Dievs. Tālab tev tālu viena no otras jānošķir šīs divas lietas, strādāt un celt namu vai uzturēt – tik tālu, cik tālu viena no otras ir debesis un zeme, cik tālu viens no otra ir Dievs un cilvēks.

Ar vairākiem piemēriem no vēstures Luters rāda, kā cilvēku centienus pēc bagātības un varas bieži aizšķērso neizdibināmie Dieva ceļi. Tas pirmām kārtām attiecas arī uz veselu valstu saglabāšanu un iznīcināšanu, tās tiek gan celtas augšup, gan arī brūk. Arī to mēs esam pieredzējuši. Un viss, ko cilvēki dara, lai nodrošinātu savu dzīvi un saglabātu savu sabiedrību, pakļauts Dieva gribai. Tāpēc kristiešiem arī jāzina, ka viņu darba augļus nosaka Dieva griba un gādība. Tas neved pie vienaldzības, bet gan tiek pārsteidzošā veidā saasināti formulēts:

Tu tagad esi dzirdējis, ka valdošajiem jābūt nomodā, jābūt čakliem un jādara viss, ko pienākas darīt viņu amatam, jāslēdz vārti, jāsarga durvis un mūri, jāapbruņojas, jāsagādā rezerves un jāieņem tāda nostāja, it kā nebūtu Dieva un mums pašiem vajadzētu sevi izglābt un pārvaldīt, tāpat kā jāstrādā nama kungam, kā kad viņš gribētu sevi pabarot.

Bet ko tad Dievs saviem mīļajiem miegā dod? Tas ir,

Viņš tiem novēl strādāt un būt čakliem, taču tā, lai tie pārmērīgi neraizējas, bet iet savās gaitās priecīgu prātu un neņem neko sev; viņi nodod sevi Dieva rokā un dzīvo pieticīgi un ar mierīgu sirdi, kā tāds, kas droši un saldi guļ un arī nekādu lietu neņem sev, un tomēr paliek labi pasargāts un pie dzīvības.

Un viņš atgādina 55. psalmu: “Met savu nastu uz To Kungu, Viņš tevi uzturēs ..” (23. p.) un: “Visu savu zūdīšanos metiet uz Viņu, jo Viņš gādā par jums.” (1.Pēt.5:7) Tas tā darāms ar nomācošajām raizēm, skopulību un neticību, ne ar darbu.

No tā kļūst skaidrs, ka runa par raizēšanās veltīgumu nav attiecināta uz darba nepieciešamību. Runa ir par ticību, kas savu paļaušanos balsta ne uz sevi pašu, bet gan uz Dievu. Bet ticība nav atkarīga no paša darba panākumiem; tā arī nesabrūk, piedzīvojot savos pūliņos neveiksmes. To nes apsolījums Dieva vārdā, ka tiem, kas mīl Dievu, “visas lietas nāk par labu” (Rom.8:28).

Trešā Lutera vēstule ir rakstīta “Visiem mīļajiem kristiešiem Livonijā, viņu mācītājiem un sludinātājiem – žēlastība un miers no Dieva, mūsu Tēva, un Kunga Jēzus Kristus!”

Šai vēstulei ir sakars ar kādu citu vēstuli, ko rakstījuši Johannes Bugenhāgens un Melhiors Hofmans. Ierosinājums visām trim vēstulēm ir jūsmotāju (harizmātiskās) kustības, kas draudzēs rada nemieru un šķelšanos. Stāvoklis draudzēs tiek aprakstīts šādi:

.. ka runā, ka gandrīz neviens nezina, pie kā un ar ko viņam jāturas, un visi raugoties, lai visur vienalga, kādā veidā un formā tiek mācīts ..

Luters vispirms atgādina: “Novirzieniem arī jābūt, lai taptu redzami jūsu starpā ticībā rūdītie.” (1.Kor.11:19) Tas paskaidro – kur Dieva vārda patiesība tiek sludināta, tur neizbēgami arī sākas cīņa par patiesību, un tā sākas jau mūsos, katrā no mums, pastāvot pretišķībai starp grēka miesu un Jēzus Kristus Garu, starp veco un jauno cilvēku mūsos. Šādi konflikti tātad pieder pie sludināšanas iedarbības, ietekmes, un no tiem tādēļ arī nav iespējams izvairīties.

Bet Luters saka arī, ka šos konfliktus nevar novērst ar piespiedu līdzekļiem, jo tad ticības brīvība Gara spēkā tiktu aizvietota ar spaidu likumiem. Lutera pamudinājums attiecībā uz dvēseļu kopšanu norāda uz apustuļa Pāvila piemēru:

Tādēļ mēs – tāpat kā sv. Pāvils rīkojās ar saviem pūļiem – rīkojamies arī ar savējiem; viņš nespēja ar varu aizkavēt, viņš arī negribēja ar pavēlēm piespiest, bet gribēja ar draudzīgiem pamudinājumiem atrunāt, jo tas, kas negrib rimties mudināts, daudz mazāk rimsies, paklausot pavēlēm, un tā viņš runā ar vārdiem no Fil.2:1–4: “Ja nu ir kāds iepriecinājums Kristū, ja kāds mīlestības mierinājums, ja kāda gara sadraudzība, kāda sirsnība vai līdzcietība, tad piepildait manu prieku, turēdamies vienā prātā, lolodami vienu mīlestību, dvēselēs vienoti, ar vienu mērķi, ne strīdēdamies, ne tukšā lielībā, bet pazemībā cits citu uzskatīdami augstāku par sevi, neraudzīdamies katrs uz savām, bet arī uz citu vajadzībām.” Un viņš vēl piemin Kristus paraugu, kā Tas ir padarījis Sevi par ikviena kalpu, lai būtu paklausīgs Tēvam.

Draudze tās sašķeltībā tiek vesta atpakaļ pie tā, kas tā ir caur Kristu un ko tā redz Kristus piemērā.

Šīs pamudinošās apceres sekas nekādā ziņā nav kaut kas, kas pieļauj jebkuru patvaļu. Luters nopietni brīdina no brīvības ļaunprātīgas izmantošanas. Nedrīkst atteikties no mācības skaidrības, ņemot vērā pastāvošās paražas. Jābūt skaidrībā par to, ka ir uzdevums draudzi celt, un tas notiek, nenogurstoši mācot Svēto Rakstu Dieva vārdu. Jo tajā darbojas pats Dievs. Un tā šī vēstule beidzas:

Pieņemiet draudzīgi šo manu pamudinājumu, mīļie draugi, un dariet, cik tas jums iespējams, ka tas arī notiek. Tas jums ir derīgi un nepieciešami un ir par godu un slavu Dievam, kas jūs ir aicinājis pie Savas gaismas; bet mūsu Kungs Jēzus Kristus, kas pie jums ir iesācis Savu darbu, grib to pašu pavairot ar žēlastību un piepildīt dienā, kad Viņš nāks Savā godībā, lai jūs kopā ar mums varētu priecīgi steigties Viņam pretī un palikt pie Viņa mūžīgi, āmen.