Lūgšanu dzīve kā ikdienas prakse

“Kad Daniels dzirdēja, ka ir izsludināts šāds rīkojums, viņš gāja savā namā, kur viņam bija augšistabā pret Jeruzālemi vērsti un atvērti logi un kur viņš nometās trīs reizes dienā ceļos, pielūdza un slavēja savu Dievu, ka vinš to visu laiku kārtīgi bija darījis.” [Dan.6:10]

Daniēla ienaidnieki vēlējās no viņa atbrīvoties un padzīt no valdnieka galma. Taču taisnā vīra dzīve un darbi bija nevainojami, tāpēc nebija pamata viņu apsūdzēt. Tad kādam ienāca prātā spoža ideja: varbūt apsūdzēt Daniēlu saistībā ar viņa ticību un dievbijību?

Dievbijība nereti ir bijusi iegansts, ko ienaidnieki izmanto pret ticīgajiem.

Nelabvēļi panāca valdnieka rīkojumu, ka trīsdesmit dienas nevienam nav ļauts pielūgt neko citu kā tikai valdnieku. Sods par rīkojuma pārkāpšanu bija iemešana lauvu bedrē.

Daniēls daudz neprātoja, kā rīkoties. Viņam bija sava kārtība: trīsreiz dienā viņš nometās uz ceļiem ar seju pret Jeruzālemi, lūgdams un slavēdams Dievu. Tāda bija Daniēla ierastā lūgšanu prakse, un viņš to negrasījās mainīt.

Svētīgs ir cilvēks, kam lūgšanu dzīve ir sakārtota. Lūgšanu dzīves formas var būt ļoti dažādas, ārējais veids nav izšķirošais. Tomēr ir ļoti svarīgi, lai katram būtu sava noteikta ierasta kārtība.

Kāds gudrs cilvēks reiz teicis: “Kas nelūdz noteiktos laikos, nelūdz arī nenoteiktos laikos.” Šajos vārdos ir zināms patiesības grauds, jo lūgšanu dzīvei jābūt kārtīgai.

Protams, ne jau visiem būs pieejams savs “lūgšanu kambaris”! Tomēr ikviens var atrast klusu vietu vai brīdi, ko veltīt sarunai ar Dievu. Šāds brīdis, piemēram, var būt no rīta, kad cilvēks ir ceļā uz darbu. Neatstāsim novārtā arī tādu labu kristīgu tradīciju kā galda lūgšanas.

Kristīgiem laulātiem draugiem ik dienu kopīgi jālasa Svētie Raksti un jālūdz Dievs, jo kristīgos namos ģimenes svētbrīžiem ir ļoti liela nozīme. Tā patiesi ir liela svētība, ja rītos un vakaros bērniem ir iespēja pielūgt Dievu.

Lūgsim! Ir droši un svētīgi lūgšanā visu likt Dieva rokās.