Laiku maiņās

Dziļa iesakņošanās pagātnes augsnē dzīvi dara grūtāku, bet arī bagātāku un spēcīgāku. Pastāv cilvēciskās pamatpatiesības, pie kurām dzīve agrāk vai vēlāk atkal atgriežas. Tāpēc mums nav jāsteidzas, mums jāspēj gaidīt. Dievs atkal uzmeklē, kas ir pagājis, teikts Bībelē. (Sal.pam.3:15)

Mēs esam izauguši mūsu vecāku un vecvecāku pieredzē, ka cilvēks pats var plānot un veidot savu dzīvi, ir dzīves uzdevums, kam cilvēks var pieslēgties un to pildīt ar visu spēku. Bet mūsu pieredze ir tāda, ka mēs pat nevaram saplānot nākošo dienu, uzbūvētais pa nakti tiek nojaukts un mūsu dzīve atšķirībā no mūsu vecāku dzīvēm ir bez formas vai fragmentāra.

Mēs pārāk daudz esam dzīvojuši domās, un domājuši, ka tas ir iespējams, katru darbu jau iepriekš ar visu iespēju pārdomāšanu tā nodrošināt, ka tas notiek pats no sevis. Tikai pārāk vēlu mēs apguvām, ka visu veikumu pamats ir nevis doma, bet gan gatavība uzņemties atbildību.

Mūsu kristietis kopš šodienas pastāvēs tikai divejādi: lūgšanā un darot taisnību cilvēku vidū. Visai domāšanai, runāšanai un organizēšanai kristietības lietās ir jāpiedzimst no jauna no šis lūgšanas un šī veikuma.