Kurš nes mūsu nastu?

Ja cilvēks ir reiz nonācis pie savu iekšējo spēku robežas, ja viņš pats sev kļūst par nastu, tad viņam vairs nepalīdz nekādi vārdi, nekādi ideāli un nākotnes sapņi, kurus būvē viņa acu priekšā, bet tad viņam ir vajadzīgs tikai viens, viņam ir vajadzīgs cilvēks, kam viņš var uzticēties pilnībā, nepaturot neko pie sevis, cilvēku, kas visu saprot, kas visu dzird, kas visu panes un visu tic, cer un piedod.

Kur tāds ir? Bet tas ir visu brīnumu brīnums, ka katram cilvēkam ir šāds cilvēks un var to atrast, jo šis cilvēks pats viņu sauc pie sevis, piedāvā, un ielūdz mūs. Vienīgi Jēzus Kristus ir šis cilvēks.

Ir divas iespējas, kā palīdzēt cilvēkam, ko nospiež nasta. Vai nu viņam atņem visu nastu, tā kā viņam nākotnē vispār vairs nav nesamā, vai arī viņam palīdz nest, darot viņa nastu vieglāku. Jēzus nevēlas iet ar mums pirmo ceļu. Nasta netiek mums noņemta. Jēzus, kas pats ir nesis krustu, zina, ka cilvēkam pēc viņa nosacījuma ir jābūt nastas, sava krusta nesējam, un ka cilvēks tiek pestīts vienīgi zem šīs nastas un ne bez šīs nastas. Nasta, ko Dievs ir uzlicis cilvēkiem, Jēzus nenoņem. Bet viņš vērš cilvēkiem nastu vieglāku, rādot, kā viņam tā jānes.