Krusta nāvē Jēzus devās labprātīgi
“Un, nedaudz pagājis, Viņš krita uz Sava vaiga pie zemes, lūdza Dievu un sacīja: “Mans Tēvs, ja tas var būt, tad lai šis biķeris iet Man garām, tomēr ne kā Es gribu, bet kā Tu gribi.”” [Mt.26:39]
Evaņģēlijs bieži piemin, ka Jēzus reizēm nošķīrās no cilvēkiem, lai veltītu laiku lūgšanām. Taču šo lūgšanu saturu mēs parasti neuzzinām.
Savukārt, lasot Jēzus lūgšanu Ģetzemanes dārzā, mēs varam ielūkoties Viņa sirdī: “Mans Tēvs, ja tas var būt, tad lai šis biķeris iet Man garām..”
Jēzus lūgums ir skaidrs. Viņam bija jātukšo rūgtais moku un sāpju biķeris, kas pildīts ar visu mūsu grēku sodu. Tas bija dusmu un soda biķeris. Jā, Viņam bija jācieš neizsakāmas mokas — tikt Sava Tēva atmestam, nejūtot vairs nekādu žēlastību un mīlestību.
“Mans Tēvs, ja tas var būt..”
Mēs skaidri redzam, ka Dieva Dēls bija arī patiess Cilvēks. Viņš nebija “pārģērbies” Dievs, nedz arī tikai “izskatījās” pēc cilvēka. Viņš patiesi bija Cilvēks — ar cilvēkam raksturīgu spēju just sāpes, bailes un izmisumu. Ģetzemanes dārzā šo patiesību pie Viņa, kas ir Dievs un Cilvēks, mēs ieraugām visā skaudrumā.
Kad aptveram, ka tobrīd Jēzus stāvēja Savu krusta ciešanu un sāpju priekšā, mēs labāk saprotam arī Viņa lūgšanu: “Mans Tēvs, ja tas var būt..”
Kādu atbildi Jēzus saņēma?
Nē, rūgtais biķeris Viņam nevarēja iet garām. Jēzum šis biķeris bija jāizdzer līdz pēdējai lāsei.
Kādēļ? Atbildi zina ikviens Bībeles lasītājs – tā bija vienīgā mūsu glābšanas iespēja. Jēzum bija jāiet smagais Golgātas ceļš kā Dieva Jēram, nes pasaules grēku, jo citādi mēs – tu un es – nevarētu tikt glābti.
Sacīsim Jēzum slavu un pateicību par Viņa lūgšanu cīņu Ģetzemanē, jo Viņš teica: “Tomēr ne kā Es gribu, bet kā Tu gribi.”
Krusta nāvē Jēzus devās labprātīgi, lai mēs ar prieku un izbrīnu varētu dziedāt:
- Tūkstoš paldies Tev, kas nāvē gājis,
Gars un miesa pieder Tev!
Tu, kas mūsu sāpes remdinājis,
Mūs par bērniem pieņem Sev.
Liec lai ticībā uz Tevi raugām,
Mīlestībā katru dienu augam,
Līdz reiz goda vainagā
Nākam Tavā pagalmā.
Ieskaties