Kristus došanās pie Tēva

Atgriezīsimies pie Kristus vārdiem “Taisnību — jo Es aizeimu pie Tēva, un jūs Mani vairs neredzēsit” un raudzīsim, kā mūsu baznīcas tēvs Mārtiņš Luters tos izklāstījis.

Komentārā Jāņa evaņģēlija 16. nodaļai viņš par šiem vārdiem raksta:

“Te Kristus māca šādi: Tā ir taisnība, ka Es eju pie Tēva. Tur tu šo taisnību meklēsi un atradīsi, nevis pie sevis vai šeit, virs zemes, pie cilvēkiem. Jo kristiešiem nav citas taisnības, ar ko stāvēt Dieva priekšā un saņemt attaisnojošu spriedumu, iegūt grēku piedošanu un mūžīgu dzīvību, kā. šī Kristus došanās pie Tēva. Tam nav citas nozīmes kā tā, ka Viņš ir uzņēmies mūsu grēku uz Sevi un šā grēka dēļ ļāvis Sevi pie krusta nogalināt. Viņa došanās pie Tēva nenotika Viņa paša dēļ vai Viņa personas dēļ, bet tā bija domāta kā palīdzība mums visiem.

Tāpat kā Viņš mūsu labā ir nācis no debesīm un kļuvis par mūsu miesu un asinīm, tāpat Viņš mūsu labā ir atgriezies pie Tēva, guvis uzvaru pār mūsu grēku, nāvi un elli un sācis valdīšanu, ar ko Viņš atraisa mūs no šīm lietām, sniedz grēku piedošanu, kā arī spēku un uzvaru pār velnu. Taču šī taisnība ir apslēpta ne tikai pasaulei un prātam, bet arī svētajiem. Jo tā nav tikai doma, vārds vai darbs mūsos pašos (kā sofisti ir sprieduši, ka žēlastība ir kaut kas mūsos “ieliets”), bet tā ir pilnībā ārpus mums un pāri mums, proti, tā. ir Kristus došanās pie Tēva un tas ir ārpus mūsu redzes un sajūtām, ka to neredzam un nejūtam, bet saņemam vienīgi ar ticību Dieva vārdam, kas sludina Kristu kā mūsu taisnību.

Runājot apustuļa Pāvila vārdiem, Viņš ir kļuvis mums par “Dieva gudrību, par taisnību, par dzīves svētumu un pestīšanu”, lai mēs Dieva priekšā nelielītos paši par sevi, bet ar savu Kungu (1.Kor.1:30).

Tā ir brīnišķīga taisnība, ka topam saukti taisni. Mums pieder tāda taisnība, kas nav nedz darbs, nedz doma — tātad nekas mūsos pašos, bet gan ārpus mums, Kristū. Un tajā pašā laikā šī taisnība ar Viņa žēlastības dāvanu patiesi ir kļuvusi mūsējā, jā, tā ir tik pilnīgi un galīgi mūsu, it kā mēs paši to būtu izcīnījuši un ieguvuši. Neviens prāts to nespēj saprast, ka par taisnību sauc to, ko es pats neesmu darījis un cietis, kur es pats neko neesmu domājis un jutis, un manī nav nekā, ar ko izpatikt Dievam un sevi glābt, un tomēr es — bez savām un citu cilvēku domām, darbiem un pūlēm — turos tikai un vienīgi pie Kristus, kas sēž tur augšā, pie Tēva labās rokas, kur es Viņu pat nespēju saredzēt.

Šo taisnību satver ticība, tajā balstoties un visās mokās gūstot mierinājumu, kad velns un prāts mums runā pretī: “Nu, klausies, kas tu par kristieti? Kur ir tava taisnība? Vai tu neredzi un nejūti, ka esi grēcinieks? Kā gan tu vari pastāvēt Dieva priekšā?”

Ticība uz šādu valodu atbild tā: “Es labi zinu, ka man joprojām ir grēki un manī pašā nav taisnības (kas derīga Dieva priekšā), es to nemeklēšu un neatradīšu pie sevis, jo ar savu taisnību es nekad nenākšu Dieva priekšā. Taču šajos vārdos es dzirdu Kristu sakām, ka manu taisnību Viņš ir Tēva priekšā sagādājis vienreiz par visām reizēm, kad uzkāpis debesīs. Tur mana taisnība ir drošībā un velns to nevar nolaupīt, jo viņš nespēj Kristu padarīt par grēcinieku vai apšaubīt Viņa taisnību. Būdams grēcinieks, es pats nevaru pastāvēt Dieva priekšā un paļauties uz savu taisnību. Bet Kristus ir devies pie Tēva un taisnību man devis un dāvinājis. Vai tur kaut kā pietrūkst? Vai tur ir kāda nepilnība? Vai tu to joprojām neredzi un nejūti?”

Pats Kristus ir paskaidrojis un raksturojis šo taisnību, kuru es sevī nejūtu, bet satveru ar ticību un paļāvību Kristus vārdiem. Viņš saka: “Jūs Mani vairs neredzēsit.” Vai tad citādi man būtu vajadzīga ticība, ja es visu redzētu ar savām acīm vai justu sevī?”

Tiktāl M. Luters.