Kristīgas dzīves ciešā saistība ar lūgšanu

Kamēr cilvēks atrodas savā dabiskajā grēka un dusmības stāvoklī, viņš bīstas Dieva un tādēļ arī vairās Viņa (Ebr.2:15; 1.Moz.3:8). Bet, tiklīdz kā ticībā viņš iegūst jaunu, garīgu dzīvi, viņš sāk kontaktēties ar Dievu (Rom.8:15). Ticīga cilvēka garīgu kontaktēšanos ar Dievu mēs saucam par lūgšanu.

Kristīga lūgšana ir pareizi tikusi definēta kā “ticīgas sirds kontaktēšanās ar Dievu” (Ps.27:8). Lai arī izrunāti vārdi nav absolūti nepieciešami, lai “kontaktēšanās ar Dievu” kļūtu par lūgšanu (Jes.65:24; Rom.8:26-27), tomēr tos arī nedrīkst uzskatīt par nevajadzīgiem (Ap.d.7:59; 16:25).

Tā kā kristieša lūgšana nāk no viņa ticības žēlīgajai grēku piedošanai Kristus vārdā, tad tā ir pastāvīga (1.Tes.5:17), jo atdzimusī sirds Svētā Gara vadībā tiek nemitīgi pievērsta Dievam un līdz ar to atrodas pastāvīgā kontaktā ar Viņu (Rom.8:14-15).

Kristietis lūdz pat tad, kad pats to neapzinas, kā, piemēram, darot savu ikdienas darbu vai esot lielā nelaimē, kad viņš pats uzskata, ka nav spējīgs lūgt. Tāpat kā miesas dabiskais pulss bez apstājas darbojas tik ilgi, kamēr vien miesā ir dzīvība, tā arī lūgšanas pulss pastāvīgi darbojas tik ilgi, kamēr vien cilvēkā norit garīga dzīvība.

Luters pamatoti saka:

“Kur ir kristieši, tur ir arī Svētais Gars, kurš to vien dara, kā nepārtraukti lūdz. Jo, lai arī viņi [kristieši] ne vienmēr kustina mutes vai izrunā vārdus, tomēr viņu sirdis, gluži kā pulss viņu dabiskajās sirdīs, pastāvīgi darbojas un sitas ar tādām nemitīgām nopūtām, kā: “Mīļais Tēvs, svētīts lai ir Tavs vārds, lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā pie mums, tā arī pie visiem cilvēkiem, utt.”

Tādēļ jūs neatradīsiet neviena kristieša, kurš allaž neatrastos lūgšanā, gluži tāpat, kā jūs neatradīsiet nevienu dzīvu cilvēku, kuram nebūtu pulsa, jo tas nekad neapstājas, bet allaž sitas, lai arī pats cilvēks var gulēt vai darīt ko citu un to pat nemanīt.”

Lūgšanas vispārināti varētu iedalīt lūgumos un pateicībās, jo arī visi aizlūgumi, kuros ir jāpiemin valdības un visi cilvēki (1.Tim.2:1-3; Jer.29:7), ticīgie (Ef.6:18), neticīgie un ienaidnieki (Mt.5:44; Lk.23:34; Ap.d.7:59) arī ir lūgumi.