Kristīgā ticība netiek pārmantota

“Un, kad arī visa tā paaudze tika piepulcināta saviem tēviem, tad cēlās jauna paaudze pēc viņiem, kas nepazina To Kungu, nedz arī Viņa darbus, ko Viņš bija darījis Israēlam.” [Soģu 2:10]

Israēliešu paaudze, kas kopā ar Jozua iegāja Kānaānas zemē, bija pieredzējusi daudz pārbaudījumu, un tautai bija stingra pārliecība, ka Tas Kungs bija viņu Dievs. Tie piedzīvoja Tā Kunga labestību un visspēcību un nomira ticībā Viņam.

Taču izauga jauna paaudze, kas nebija pieredzējusi to, ko viņu tēvi. Tā aizmirsa visas varenās lietas, kas bija notikušas, saņemot mantojumā apsolīto zemi.

Diemžēl ir tik viegli aizmirst pat savu vecāku dzīves laika vēsturiskos notikumus. Tā ir noticis ļoti daudz reižu, tāpēc liksim to pie sirds.

Ticīgiem cilvēkiem nereti ir kārdinājums norimt un kļūt pašapmierinātiem, jo šķietami viss notiek: draudzē tiek sludināts Dieva vārds un norisinās darbs ar bērniem. Kas cits vēl vajadzīgs? Taču ar šādu formālu pieeju nepietiek.

Dzīves īstenība ir tāda, ka ikvienai jaunai paaudzei pašai ir jāiepazīst Dievs un jāiemanto ticība.

Tēva un mātes kristīgā ticība netiek pārmantota. Protams, vecāki savu bērnu labā spēj darīt ļoti daudz. Viņi var mācīt lūgšanas ceļu un vest bērnus ticības kopībā. Tomēr beigu beigās bērnam pašam ir jāienāk pa atgriešanās un jaunās piedzimšanas šaurajiem vārtiem.

Kristietības nākotnei ir izšķiroši svarīgi, lai ikviena jauna paaudze mācītos ticībā iepazīt Jēzu. Lūgsim par to! Lūgsim, lai kristīgās ģimenes arvien kārtīgi audzinātu savus bērnus, jo tieši tēvam un mātei savus bērnus jāmāca lūgt un ik dienu jānotur mājas svētbrīži.

Mums ir jālūdz: Kungs, vadi mūsu jaunatni Savos ceļos!

Arī jaunatnei ir jākļūst par Tā Kunga īpašumu!