Konfrontācija ar bezpalīdzīgumu

Bieži gan mums gadās aizmaldīties no svētīgā stāvokļa, kurā jūtamies bezpalīdzīgi Dieva priekšā. Paceļ galvu vecā pašapziņa, pašpārliecinātība. Un tad atkal seko konfrontācija ar bezpalīdzīgumu.

Tas mūsos atkal rada bailes un sajukumu. Mums viss atkal kļūst neskaidrs. Trūkst drošības par grēku piedošanu. Sirds zaudē mieru. Dvēseles dzīvei mokoši pārklājas vienaldzība, kūtrums un garīgu interešu trūkums. Grēki ņem virsroku mūsu ikdienas dzīvē, un gara kūtrums ietekmē mūsu darbu.

Tas turpinās tik ilgi, kamēr Dievs atkal “satriec” mūsu sirdi un mēs no jauna atzīstam, ka esam bezpalīdzīgi grēcinieki, kas neiespēj neko citu, kā ļauties, lai neaptveramais Dievs mūs apžēlo, mīl un par mums gādā. Tad šis bezpalīdzīgums atkal nokārto mūsu attiecības ar Dievu un arī ar cilvēkiem. Un, pats galvenais, atkal atjauno mūsu pareizo attieksmi pret lūgšanu.

Bezpalīdzīgums lūgšanā ir visai līdzīgs stāvoklim, kādā atradās paralizētais podagras slimnieks. Sākumā tas viņam bija mokoši, pat nepanesami būt tik bezpalīdzīgam, ka nevari pat karoti pacelt pie mutes vai aizdzīt mušu no deguna. Nav grūti iedomāties, ka tas viņā radīja spēcīgu iekšēju protestu un ka viņš izmēģināja visus iespējamos līdzekļus, lai liktu saviem locekļiem atkal paklausīt. Taču beidzot viņš samierinās ar slimību un pakļaujas savam bezpalīdzīgumam. Viņš joprojām ir bezpalīdzīgs, tāpat kā agrāk. Taču tagad šis stāvoklis viņu vairs nebaida un nemoka. Tas tagad ir kļuvis par viņa dzīves daļu, kas nosaka viņa kustības un visu viņa būtību. Visās lietās viņam tagad vajadzīga palīdzība. Tas ir pazemojoši. Taču ņemsim arī vērā, kā pazemība viņu ir pārveidojusi. Viņa lūgums pēc palīdzības kluss un pieticīgs ir gandrīz lūgums pēc piedošanas par to, ka viņam šī palīdzība ir vajadzīga. Un cik pateicīgs viņš ir par vismazāko palīdzību! Visas viņa domas, visus plānus tagad nosaka bezpalīdzīgums. Viņš ir pilnīgi atkarīgs no cilvēka, kurš viņu kopj. Un mēs varam vērot, kādu īpašu saikni starp viņu un kopēju veido šī atkarība.

Saikne, kas būtu stiprāka par šo, cilvēku starpā izveidoties nevar.

Gluži tāpat mūsu bezpalīdzīgumam jāsaista mūs pie Dieva, turklāt mūsu atkarība no Viņa nekad nevar tikt pietiekami uzsvērta. Atcerēsimies šos Jēzus vārdus: “Bez Manis jūs nenieka nespējat darīt.” (Jņ.15:5) Šeit Viņš vienā vienīgā teikumā izsaka to, ko mēs mācāmies visu mūžu. Un, pat jau stāvot pie nāves vārtiem, mēs to pilnībā vēl neesam iemācījušies.

Es šeit nevaru neuzsvērt bezpalīdzīguma nozīmi, jo tas ir izšķirošais faktors ne tikai mūsu lūgšanu dzīvē, bet visā mūsu attieksmē pret Dievu. Tik ilgi, kamēr atzīsim savu bezpalīdzīgumu, mūs nevar pārsteigt nekādas grūtības, nevar atbaidīt nekādi šķēršļi, nekāds posts mūs nevar dzīt izmisumā. Mēs neko negaidām paši no sevis un tāpēc lūgšanā uzticam Dievam visas savas grūtības un visus šķēršļus. Tādā veidā mēs Dievam atveram durvis un ļaujam Viņam mūsu bezpalīdzīgumā izpaust savu brīnumaino spēku.