Klausīšanās ar Dieva ausīm

Brālīgā dvēseļkopšana būtiski atšķiras no sprediķa. Dieva vārda pasludināšanas uzdevuma vietā te stājas klausīšanās uzdevums.

Mēdz būt arī klausīšanās ar pusausi, ar apziņu, ka jau zini, ko otrs sacīs. Tā ir nepacietīgā, neuzmanīgā klausīšanās, nicinot brāli un gaidot tikai to, lai pats beidzot tiktu pie vārda un tā atbrīvotos no otra. Tā nav mūsu uzdevuma izpildīšana, un skaidrs, ka arī šajā gadījumā nostāja pret brāli atspoguļo mūsu attieksmi pret Dievu.

Nav brīnums, ka mums vairs netīk veikt vislielāko klausīšanās kalpošanu, uz ko Dievs mūs ir aicinājis, proti, brāļa grēksūdzes uzklausīšanu, ja jau mēs pat mazākajās lietās aizveram ausi pret brāli.

Pagānu pasaule šodien zina, ka bieži vien cilvēkam var palīdzēt tikai ar to vien, ka viņu nopietni uzklausa, un pasaule, šajā atziņā balstoties, ir izveidojusi sekulāru dvēseļkopšanu, kas gūst cilvēku, tai skaitā kristiešu, piekrišanu. Taču kristieši ir aizmirsuši, ka uzklausītāja amatu viņiem ir uzticējis Tas, kurš pats ir lielais Uzklausītājs un kura darbā viņiem jāpiedalās.

Mums jāklausās ar Dieva ausīm, lai varētu runāt ar Dieva vārdiem.