Kas bija vispirms – vista vai ola?

Jēzus mācības jau savā būtībā izvirza klasisko jautājumu, kas bija pirmais – vista vai ola. Vai Jēzus Savu Toru dabūja no tā laika mācītajiem zinātniekiem vai otrādi?

Rietumos uzskati kopumā līdzinās marku kolekcionāra domāšanai – jo vecāki dati, jo vērtīgāka to liecība. Jūdaismā pastāv uzskats, ka tradīcijas interpretācija pastāvīgi attīstās un ka vēlākās rabīnu skolas sniedz Toras interpretācijā vērtīgāku materiālu.

Salīdzinot Jēzus un Talmuda vārdus, mēs tūlīt redzam, ka rabīnu paralēles evaņģēliju izteicieniem tiek datētas lielākoties simtiem gadu pēc Jēzus laika, un tātad Viņš nevarēja tās aizņemties. Turklāt sinagoga apzināti tiecās izvairīties no visām interpretācijām, kuras varētu konstruēt kā mesiāniskas. To var redzēt, piemēram, pēc tā, ka no Jonatāna Targuma izvairījās tā īpaši uzsvērtās mesiāniskās balss dēļ. Talmuds mums stāsta, kā bija dzirdama “balss meita” jeb balss no debesīm, kas teica: “Pietiek!”, kad Jonatāns sāka interpretēt praviešus: “Jo viņi runā par Mesijas beigu laikiem.” Sinagogas aizspriedumu tālāk apstiprina fakts, ka vārds MIMRA – grieķu logos ekvivalents, kas Targumos parādās gandrīz 600 reizes un rabīnu literatūrā daudzviet norāda uz Mesiju, ir pilnīgi cenzēts no Talmuda. Kad slavenais rabīns Ạkiba izteica pieņēmumu, ka Daniēla 7:9 “krēsli” daudzskaitlī, kas nolikti Cienīgam Sirmgalvim, norāda, ka “viens ir Dievam un viens Mesijam”, R. Josi viņu norāja par jūdu kristiešu ideju atbalstīšanu. Tāpat Talmuds apraksta, kā R. Eliezers, Gamaliēla draugs, dzīves beigās tika apsūdzēts par to, ka bija jūdu kristietis, un viņš bija spiests dzīvot izolācijā savā mājā Lidā, izraidīts no sinagogas.

Izslēgšanas no sinagogas visasākā forma – herem – praktiski nozīmēja, ka, ciktāl tas attiecās uz minētā cilvēka ģimeni, viņš lielākā vai mazākā mērā bija miris. Tāpēc mums nevajadzētu būt pārsteigtiem, ka viens no galvenajiem jūdu kristiešu nosaukumiem meshummad – “iznīcinātie” – vienmēr attiecās uz tiem, kas atklāti atzina ticību Jēzum. R. Ạkiba izdeva dekrētu: ‘Tam, kas lasa nekanoniskas grāmatas, nav daļas nākamā dzīvē”, norādot uz Minim – jūdu kristiešu literatūru. Turklāt rabīni noteica, ka Minim grāmatas nav jāglābj no uguns: “Lai tās sadeg un līdz ar to atmiņas par tām”. Tāpat tās nevarēja glābt “no drupām vai ūdens”. Ar tādiem stingriem paņēmieniem sinagoga patiešām guva panākumus, aizšķērsojot kristiešu mācības iespiešanos jūdaismā, bet pārsteidzoši, kā ir parādījuši vairāki kritiķi, ka attieksmē pret māņticību un citām paražām, kas izcēlās no svešās Babilonijas elkdievības, Talmuds nespēja saglabāt tikpat stingru līniju.

Tomēr rabīni nebaidījās aizņemties no kristietības, kad redzēja, ka tāda rīcība ir piemērota. Ernests Renans, jūdu izcelsmes franču domātājs un orientālists, savā “Jēzus dzīvē” raksta, ka Talmudā ir neskaitāmi paziņojumi, ko piedēvē jūdu rabīniem, bet kas sākotnēji pieder Jēzum. Daudzi no tiem ir piedzīvojuši skaidri redzamas modifikācijas, kā, piemēram, R. Šešeta izteiciens: “Ja kāds vīrs iekārē skatās uz sievietes mazo pirkstiņu, viņš ir pārkāpis laulību ar viņu”, un Rabbas (ap 320.-363.p.Kr.) frāze:

“Cilvēkiem ir paradums sacīt: “Ja kāds tev lūdz ēzeli, iedod viņam līdzi seglus”.”

Mums ir jāpieļauj, ka Jēzus un rabīnu valodai un jautāšanas stilam ir daudz kopīga. Tomēr desmitiem rabīnu izteikumi skaidri parāda jūdu kristiešu draudzes ietekmi uz sinagogu – kā gan citādi tas varēja būt? Tomēr, kā jau tika novērots, Talmudā paralēles ar evaņģēliju ir retas pērles bezgalīgā okeāna gultnē, un tās patiesi ir retas un atrodas tālu viena no otras. Paturot to prātā, ir jāpiekrīt, ka Jēzus mācība nav ne Viņa laikabiedru ideju adaptācija, ne arī tikai baznīcas uzskatu izpausme, bet ka tā ir radusies no Viņa paša.