Kāda ir patiesa kristietība

“Padarait koku labu, tad arī viņa augļi būs labi, vai padarait koku nelabu, tad arī viņa augļi būs nelabi, jo koku pazīst no viņa augļiem.” [Mt.12:33]

Kad cilvēks kļūst par īstu kristieti, viņā notiek kaut kas vairāk kā tikai netikumu atmešana un tikumu pārņemšana. Viņš kļūst par pilnīgi jaunu cilvēku savā sirdī un prātā. Īsts kristietis ir Dieva bērns, kas caur Svēto Garu ir piedzimis no jauna. Tāpat kā jaundzimušais ir pilnīgs cilvēks, kaut ienākot pasaulē ir maziņš un vājš, tāpat kristietis sava garīgā svētceļojuma sākumā nav pa pusei kristietis un pa pusei pasaules bērns, neskatoties uz visiem saviem vājumiem. Nē, viņš it visā ir kristietis. Būt kristietim nenozīmē darīt kādu noteiktu skaitu tā dēvēto labo darbu un dzīvot cienījamu dzīvi. Tā vietā tās ir pilnīgas izmaiņas cilvēka domās, vēlmēs, vārdos un darbos.

Lai gan ir grūti noteikt, vai cilvēks ir īsts kristietis, tomēr ir indikatori, kas liecina, kad cilvēks nav kristietis. Tas, ka cilvēks nav kristietis, ir acīmredzams, ja visa cilvēka dzīve ir vērsta uz ļaunu, tomēr to var atklāt arī ar vienu darbu vai pat ar vienu vārdu. Ir taisnība, ka neviens kristietis šajā dzīvē nekļūst pilnīgi svēts un netiek pilnīgi atbrīvots no visiem vājuma grēkiem. Tomēr ir daži grēki, kas padzen ticību un definē cilvēku kā kaut ko citu, nevis par īstu kristieti. Ja viņš grēko tīši, ja nevēlas, lai viņu sauktu pie atbildības par izdarīto grēku, ja viņš spītīgi aizstāv grēku, kurā ir atzīts par vainīgu, ja viņš drosmīgi runā pret Dieva vārdu, ja savā sirdī nav piedevis tam, kas viņam pāri nodarījis, ja viņš apzināti un tīšuprāt krāpj kādu vai ja viņš vēlas netaisnu labumu, tad viņš ar to parāda, ka nav īsts kristietis. Tāpat kā ugunij ir jādod gaisma, nevis tumsa, tāpat īsts kristietis nevar pastāvīgi grēkot, nevar neatlaidīgi attaisnot un aizstāvēt zināmos grēkus, nevar noliegt Dieva skaidro Vārdu, nevar palikt neizlīdzis un dusmojoties uz tiem, kas viņu aizvainojuši, un nevar mānīt citus.

Kristus mums to visu parāda ar šodienas Svēto Rakstu vārdiem. Tāpat kā dadzi nevar uzskatīt par vīģes koku, tāpat cilvēku, kas rada sliktus augļus, ir grūti uzskatīt par kristieti. Kāds var iebilst: “Vai es visādi citādi neesmu parādījis sevi kā īstu kristieti? Vai mani vajadzētu nosodīt tikai viena grēka dēļ? Tas ir pārāk skarbi.” Bet tā nav. Viens vienīgs netikls un ļaunprātīgs darbs vai viens bezdievīgs vārds ir kā vilka ķepa, kas pēkšņi izlien no svētas un tīras dzīves avju drēbju apakšas. Nekristietis var uzvesties kā īsts kristietis simts gadījumos, bet patiess kristietis pat vienā gadījumā nevar uzvesties kā nekristietis. Slikts koks nevar dot labus augļus un labs koks nevar dot ļaunus augļus. Patiesa kristietība nav atsevišķu labu augļu jeb darbu virtene, bet gan jauna, dievišķa sēkla cilvēkā, kas rada pilnīgi jaunu labu koku, kas pilns ar labiem augļiem – tādējādi apliecinot jauno dzīvi Kristū.