Jēzus nodevēji

“Redzi, mēs aizejam uz Jeruzālemi, un Cilvēka Dēlu nodos augstiem priesteriem un rakstu mācītājiem; un tie Viņu notiesās uz nāvi un nodos pagāniem, lai tie Viņu apmēdītu, šaustu un sistu krustā…” [Mt.20:18-19]

Un tā Pestītājs runā par savu likteni Jeruzalemē. Cilvēka Dēls tiks nodots. Nodots, cilvēku atstumts.

Mēs zinām vispirms Viņš nāk Jeruzalemē cilvēku sveikts un uzņemts. Ļaudis uzgavilē Viņam sacīdami: “Ozianna Dāvida dēlam!” Sagaida Viņu kā ķēniņu, savas drēbes klādami Viņa ceļā, greznodamies ar palmu zariem, Viņu slavēdami, pielūgdami un godinādami, un pēc tam tomēr nododam.

Jūdas viens no divpadsmit, kuram Jēzus bija devis apustuļu amatu tāpat kā citiem, kurš turklāt bija kaut kā īpaši arī pietuvināts, mācekļu pulkā izcelts darboties pie kādām ļoti svarīgām un atbildīgām mantiskām un žēlsirdības lietām. Viņš ies un nodos savu Skolotāju virspriesteriem un Rakstu mācītājiem.

Un tālāk mēs lasām “tie Viņu notiesās uz nāvi”. Tie, kuriem vajadzēja Viņu vissirsnīgāk sveikt, viscienīgāk saņemt, vislabāk saprast, tie Viņu atstums, notiesās uz nāvi. Un tā kā viņi paši nevarēs šo nāvessodu izpildīt, tad viņi nodos Viņu tālāk pagāniem. Un šie pagāni Viņu izsmies, šaustīs un sitīs krustā, šie romiešu karavīri pēc Poncija Pilāta, Romas vietvalža pavēles.

Tad mācekļiem vajadzēs atcerēties šos vārdus. It īpaši tajās dienās, kad viņiem liksies tūdaļ, tūdaļ iestāsies Dieva valstība. Kur viņi aizmirsīs šos vārdus par krustu un nodevību, jo viņiem liksies, ka tūdaļ Jēzus kā ķēniņš sēdīsies tronī un valdīs, un visi Viņa ienaidnieki būs palikti Viņam par kāju pameslu, tur viņiem vajadzēs atcerēties šos vārdus par ciešanām un krustu.

Tāpat arī mums šodien, kuri gan nav tiešā sakarā ar šo notikumu. Mēs dzīvojam citā laikā, citos apstākļos, citā vietā, un tomēr kaut kas no tā attiecas arī uz mūsu dzīvi. Proti, tas kas ar Jēzu notiek šai pasaulē.

Mēs arī šodien redzam to pārsteidzošo cilvēku attieksmi. Vai Viņš netiek sveikts visās malu malās, visās pasaules tautās? Vai Svētie Raksti nav iztulkoti visās mēlēs un visās tautās izplatīti? Vai katru dienu netiek drukāts miljoniem un miljoniem Bībeļu, kas izplatītas pa visu pasauli līdz vistālākajiem kaktiem? Itin kā cilvēki sacītu: mēs to gribam, dodiet to mums! Dodiet, dodiet vēl!

Šis Dieva vārds izplatās. Jēzus gods tiek visā pasaulē teikts. Un tomēr reizē arī atmests un atstumts.

Viņa valstības Evaņģēlijs, lai arī pasludināts visā pasaulē, top arī visā pasaulē atgrūsts. Un tāpat kā toreiz tā laika baznīcā galvenie atraidītāji un galvenie tiesātāji un Jēzus notiesātāji uz nāvi bija augstie priesteri un Rakstu mācītāji. Tā arī šodien mēs skatāmies, kā arī kristīgajā draudzē, bieži vien tie, kas stāv tās priekšgalā, ir vislielākie Jēzus nodevēji un atstūmēji.

Mēs to redzam visā pasaulē, kur tieši caur šiem baznīcas vadītājiem kādreiz baznīcā ienāk tiek negantas lietas, kur tiek apstiprināti un sveikti, un svētīti visi pasaules grēki – izvirtība, mantkārība un viss parējās lietas. Caur ko? Jā caur šodienas augstajiem priesteriem un Rakstu mācītājiem.

Viņi gan saka, ka viņi pieder Kristum, pieder Jēzum, bet vai tad Viņa vārda atmešana nav Viņa nodošana aizmirstībai un nāvei un Viņa paša atmešana? Vai mēs varam nošķirt Jēzu no tā, ko Viņš ir sacījis, no tā, ko Viņš ir mācījis saviem apustuļiem? Un apustuļi pavisam skaidri to ir uzrakstījuši un devuši saprast – kas atmet Viņa vārdu, tas Jēzu atkal liek smieklā, notiesā uz nāvi un sit krustā.

Un mēs, kas esam tie, kas gribam palikt būt uzticami Viņam vārdam, lai vai kas. Mums jāmācās tāpat kā apustuļu nelielajam pulciņam, kuri ar izbailēm sekoja savam Kungam un Pestītājam Jeruzalemes ceļā, Golgātas ceļā, izbijušies, iztrūkušies un kur Pestītājs atkal un atkal viņiem atgādina – priekšā ir grūt laiki un tomēr cita ceļa nav.

Tāpat arī mēs tiekam ar šo lietu pamācīti un stiprināti, skatoties arī uz to ceļu, kas mums priekšā. Priekšā ir grūt laiki, bet cita ceļa nav. Cilvēka Dēls arī šajā paaudzē un arī nākamajās allaž tiks nodots, krustā sists caur to, ka Viņa vārds ir atmests, Viņa vārds tiek izkropļots, netiek sludināts, apklusināt.

[Fragments no sprediķa, kas sacīts Biķeru draudzē]