Jēzus Kristība

Savu stāstījumu par Jēzus kristīšanu Matejs iesāk ar vārdiem „tanī laikā” (Mt. 3:13). Evaņģēlists Lūka šo laiku attēlo plašākā vēsturiskā kontekstā, kas sniedzas ārpus Israēla ģeogrāfiskajām robežām. „Ķeizara Tiberija piecpadsmitajā valdības gadā, kad Poncijs Pilāts bija zemes valdītājs Jūdejā un Hērods valdnieks Galilejā, un Filips viņa brālis, valdnieks Iturejā un Trahonijā, un Lizanijs valdnieks Abilenē, augsto priesteru Annas un Kajafas laikā.” (Lk. 3:1-2) Romas imperatoru minēšana norāda uz noteiktu laiku šīs pasaules vēsturē, jo, kā pareizi savā grāmatā „Jēzus no Nacaretes” norāda Jozefs Ratcingers (pāvests Benedikts XVI), Jēzus darbība nenotiek „kaut kādā mītiskā jebkurā laikā, kas var nozīmēt – vienmēr vai nekad. Tas ir precīzi datējams vēsturisks notikums, kas nekādā ziņā neatšķiras no citiem patiesiem vēstures notikumiem”.

Poncija Pilāta minēšana šajā sarakstā liek krusta ēnai krist pār Jēzu jau Viņa publiskās darbības pašā sākumā. Arī tādi vārdi kā Hērods, Anna un Kajafa norāda uz krustu. Jēzus Kristība ir ne tikai vēsturisks notikums, bet tas ir arī notikums ar universālu raksturu, proti, tas attiecas ne tikai uz jūdu tautu, bet uz visu pasauli, jo Dieva Jērs nes visas pasaules grēku. Jozefs Ratcingers atsauci uz Dieva Jēru izprot kā Jēzus Kristības paskaidrojumu. Tā ir Viņa nokāpšana nāves bezdibenī jeb Krusta teoloģija. To kristieši saprot tagad, raugoties uz Jēzus kristīšanu Viņa nāves un augšāmcelšanās gaismā. Tagad tie redz Jēzu kā pravieša Jonas vārdu piepildījumu: „Ņemiet mani un iemetiet jūrā, tad tā kļūs rāma.” (Jon. 1:12) Tiekot pagremdētam Jordānas ūdeņos, Jēzus uzņemas nāvi par visas cilvēces grēkiem. Šajā brīdī Viņš labprātīgi piekrīt Lielās Piektdienas notikumu gaitai, apliecinot sevi kā Jesajas pravietoto Cietēju Kalpu. Savukārt balss no debesīm – „Šis ir Mans mīļais Dēls, uz ko Man labs prāts” – ir priekšvēstnesis Lieldienu rītam. Šī atziņa palīdz saprast, kādēļ Jēzus, runājot par savu nāvi, lieto vārdu Kristība (Mk. 10:38; Lk. 12:50). Bez šīs perspektīvas Jēzus Kristība kļūst par mīklainu notikumu. Mēģinot tajā atrast jēgu no cilvēciskā viedokļa, daži pētnieki ir centušies iztēloties psiholoģiskos procesus, kas šajā brīdī norisinājušies Jēzus prātā, aizmirsdami, ka Jordānas ūdeņos toreiz nepagremdējās viens no daudzajiem grēciniekiem, kurus kristīja Jānis, bet Dieva mīļotais Dēls. Mums nav nekādu iespēju uzzināt, kas šajā brīdī norisinājās Jēzus prātā, tomēr mēs zinām kaut ko daudz būtiskāku un mums svarīgāku, proti, ka Jēzus Kristība ir mainījusi Dieva prātu pret mums. Dieva labais prāts pret Viņa mīļo Dēlu ir kļuvis par labo prātu arī pret mums.

Cilvēka prātam tā patiešām ir mistērija, ka Dievam ir labs prāts uz mums tādēļ, ka pirms gandrīz 2000 gadiem Jēzus Kristus ir ticis kristīts. Evaņģēlists Marks stāsta, ka tad, kad liels skaits Jūdejas iedzīvotāju gājuši pie Jāņa, lai saņemtu Kristību, tie visi vispirms izsūdzējuši savus grēkus. Kad Jēzus ieradās pie Jāņa, pravietis bija pārsteigts. Šim vīram no Nacaretes nevajadzēja nedz sūdzēt grēkus, nedz saņemt viņa Kristību. Drīzāk Jānis vēlējās, lai Jēzus kristītu viņu, jo Jānis uzskatīja sevi par necienīgu atraisīt pat Jēzus sandales. Tikai Jēzus uzstājība lika Kristītājam piekāpties. Vienīgais patiesi svētais šajā pasaulē vēlējās kristīties ar grēcinieku Kristību! Kāpēc? Tādēļ, ka Viņš vēlējās stāties visu grēcinieku vietā!

Kad Jēzus tika pagremdēts Jordānas ūdeņos, pār Viņu vēlās visas pasaules grēks pret Dievu. Tas apklāja un apņēma Viņu, liekot uz šā vīra pleciem nastu, zem kuras vaidēja visa pasaule. Tagad pasaules grēks – visi grēki – gūlās uz Viņu. Izkāpis no Jordānas ar šo nastu uz pleciem, Jēzus apzināti dodas pretī Golgātai, lai ar savu krusta nāvi samaksātu par visas pasaules grēku. Pāvila vārdiem runājot, Viņš ir kļuvis par grēku mūsu dēļ jeb, kā Luters saka, – pats lielākais un galvenais grēcinieks. Savukārt Debesu Tēvs nekavējas ar atbildi. Tūdaļ pēc Kristības Viņš īpašā veidā paziņo, ka Jēzus upuris Viņam ir tīkams un pieņemams. Atveras debesis, un Dieva balss izskan pār Jordānas krastiem: „Šis ir mans mīļais Dēls, uz ko man labs prāts.” (Mt. 3:17)

Kādēļ tad debesis bija aizvērtas līdz šim? Kādēļ neviens cilvēks nevarēja piekļūt Dievam? Tādēļ, ka cilvēku no Dieva klātbūtnes šķīra grēks. Mēs bijām izraidīti, patriekti no Viņa klātienes, un atpakaļ ceļa mums nebija. Debesis mums bija aizvērtas. Jēzus Kristība mainīja šo baiso atsvešinātības stāvokli. Kad visi grēki gūlās pār Jēzu, taisnīgais Dievs varēja atvērt mums durvis uz debesīm.

Redzot, ka Viņa Dēls nes pasaules grēku, Dievs uz to nenoraudzījās filozofiskā vienaldzībā. Atklājot visas Svētās Trīsvienības iesaistīšanos cilvēces pestīšanā, Viņš tūdaļ sūtīja Svēto Garu, kas nolaidās pār Jēzu. Tā bija liecība, ka Dievs ir apstiprinājis Jēzus uzsākto darbu. Šā darba veikšanai Viņam tagad bija nepieciešamā autoritāte, spēks un vara – Debesu Tēva zīmogs. Tagad Dieva klātiene kritušajā pasaulē īstenojās arvien lielākā un lielākā mērā. Tagad tā bija ne tikai Jēzus cilvēka miesa, kurā mājoja visa Dieva pilnība, bet caur Viņu pasaulē ienāca arī Svētais Gars. Šo Garu Jēzus sniedz tālāk tiem, kas tic uz Viņu. Tā arī mūsu Kristībā pār mums var nākt Svētais Gars. Jēzus to tagad sūta katram kristāmajam, kas Kristībā tiek atdzemdināts jaunai un svētai dzīvei kopā ar Dievu.

Tam, ka Dievs Jēzus Kristībā Viņu nosauca par savu mīļo Dēlu, bija tālejošas sekas, proti, tagad Kristū arī mēs kļūstam par Dieva mīļajiem bērniem. Tie, kas bija Dieva dusmu bērni, velna un nāves vergi, elles pagales, tagad var tapt brīvi un kļūt par mīļiem Dieva bērniem.

Tomēr tas nenozīmē, ka jau tūdaļ pēc Kristības dzīve kļūst par paradīzi. Nē, velns darīs visu iespējamo, lai nolaupītu cilvēkam Dieva labvēlību, kā viņš to reiz jau bija darījis Ēdenes dārzā. Par to liecina tas, kas notika ar pašu Jēzu tūdaļ pēc Viņa Kristības. Svētais Gars Viņu nekavējoties aizveda tuksnesī, kur Jēzus 40 dienas tika velna kārdināts. Velns gribēja panākt, lai Jēzus atsakās no pestīšanas darba vai arī izvēlas tam nepiemērotu veidu. Līdzīgi arī mēs šīs pasaule tuksnesī tiekam kārdināti atstāt savu Kristībā saņemto žēlastību, padoties izmisumam vai paļauties paši uz saviem spēkiem un izveicību. Brīžiem mums šķiet, ka neko citu nevaram darīt, jo liekas, ka velna vara svin uzvaru. Tomēr Dievs neatstāja savu Dēlu un Viņš nepametīs bez palīdzības arī nevienu cilvēku. Par to mēs varam būt droši. Šīs drošības pamats ir Dieva labais prāts. Tādēļ, ka Kristus Kristībā Dievs atzina un pieņēma Viņa glābšanas plānu, Dievam ir labs prāts uz ikvienu kristītu un ticīgu cilvēku. Tiekot Kristīti Jēzus vārdā, mēs gūstam līdzdaļu Viņa nāvē un Viņa Kristība kļūst par mūsu Kristības pamatu. Visi mūsu grēki nu dus uz Jēzus pleciem. Ar tiem Viņš dodas pretī Golgātai, bet mēs esam brīvi no grēka, Dieva dusmām un nāves varas. Mums tagad ir Svētais Gars, draudzīgs un laipns Dievs un varens Glābējs un Pestītājs, kas nes mūsu un visas pasaules grēku.