Jauna gaisma uz Jaunās Derības uzrakstīšanas laiku

Visumā ņemot, kritiķi ir izdarījuši secinājumus par evaņģēliju autentiskumu un Jēzus vārdiem, balstoties uz pamatpieņēmumu, ka Jaunā Derība nav nekas vairāk kā pirmās draudzes uzskatu atspoguļojums 50-80 gadus pēc Jēzus nāves.

Ja tā tiešām būtu, tad gluži dabiskā veidā helēņu domāšana jau būtu ietekmējusi evaņģēlija saturu. Bet ja atklājas, ka evaņģēliji jau 50.-60.gadā tika izveidoti grieķu valodā tai formā, kādu mēs zinām šodien, un ka turklāt to pamats atklāj uzmetuma posmu ebreju valodā, tad arī evaņģēliju saturs iegūst jaunu uzticamības pakāpi. Tādējādi Jaunā Derība parādīs “vēsturisko Jēzu” un nodos mums daudz vairāk nekā `pirmās draudzes ticību” un tās pieredzi par “pestīšanas notikumu”.

Kā mēs redzēsim, Nāves jūras pergamentu atklāšana izsauca radikālu, bet pozitīvu izmaiņu Jāņa evaņģēlija kritikā 50. gados. Līdzīgu radikālu pārmaiņu pozitīvā virzienā var uztvert arī attiecībā uz citiem evaņģēlijiem. Apmēram pirms 25 gadiem toreizējais Vulvičas bīskaps Džons A.T. Robinsons sacēla troksni, ātri vienu pēc otras uzrakstīdams divas grāmatas, kas nonāca plašā apgrozībā – “Godīgs pret Dievu” un “Jaunā reformācija”. Grāmatās viņš apšaubīja visus kristīgās ticības pamatus, sakot:

“Ir divtik grūti atmest visu konstrukciju un līdz ar to vispār jebkādu ticību Dievam”, un “senajai naturālistiskajai burta kalpībai”, kas parādās baušļos, vairs nebija saistības ar “mūsdienu cilvēku”.

Tomēr 1976. gadā, desmit gadus pēc šīm grāmatām, viņš publicēja pētījumu “Izmaiņas Jaunās Derības datēšanā”, vēlreiz radot zināmu sensāciju ar pieeju, kas bija brīva no aizspriedumiem. Grāmatā ir kādas 380 lappuses un 1300 plašas zemteksta piezīmes, un tur viņš aizdedzina teoloģijas ar tabu aizliegtās ekseģēzes bortu un sniedz atbildes uz jautājumiem “Kā?” un “Kad?”

Robinsons brīnās, ka Jaunajā Derībā nav pat norādes uz Nērona vajāšanām pēc 64.gada vai Jēkaba, Kunga brāļa, sodīšanu ar nāvi 62.gadā; tur vispār netiek pieminēts jūdu dumpis pret romiešiem, kas sākās 66.gadā, vai Jeruzālemes izpostīšana 70.gadā. Pēc viņa domām, evaņģēliji bija uzrakstīti pirms Pāvila pirmā apcietinājuma 57.-60. gadā un visas Jaunas Derības grāmatas pirms Jeruzālemes sagraušanas. Citējot kādu labi pazīstamu zinātnieku, viņš par saviem pētījumiem izsakās, ka tie vairāk ir “jautājumi nekā galīgās atbildes”. Ja tomēr izrādītos, ka kādi no viņa secinājumiem ir pamatīgi, tiem būs tālejošas saistības, un “nāksies pārrakstīt daudzus “Ievadus Jaunajai Derībai”.”

Attiecībā uz Pāvila vēstuļu interpretāciju un apkopošanas laiku visumā lielu svārstību nav. Tā kā tās pārstāv jau “nobriedušu” kristoloģiju, tad mūsu pētījumā ir svarīgi zināt to agrīno datēšanu. Robinsons tās datē šādi:

1. Tesaloniķiešiem 50. g. pavasaris

2. Tesaloniķiešiem ap 50.-51. g.

1. Korintiešiem 55. g. pavasaris

1. Timotejam 55. g. rudens

2. Korintiešiem 56. g. pavasaris

Galatiešiem 56. g. rudens

Romiešiem 57. g. pavasaris

Titam 57. g. rudens

Filipiešiem 58. g. vasara

Kolosiešiem 58. g. vasara

Efeziešiem 58. g. vasara

2. Timotejam 58. g. rudens

Šīs tēzes apstiprinājumam Robinsons sniedz diezgan plašus pierādījumus, veltīdams, piemēram, kādas 60 lappuses un pārsimt zemteksta piezīmes divām visasākajām Jaunās Derības problēmām – Pētera un Jūdas vēstulēm, noslēgumā uzrādot diezgan agrīnu datēšanu arī tām, un šis fakts tāpat atbalsta arī to autentiskumu. Atlikušās Jaunās Derības vēstules viņš datē šādi:

Jēkaba ap 47. – 48. g.

Jūdas ap 61. – 62. g.

Pētera ap 61. – 62. g.

Apustuļu darbi ap 57. – 62. g.

2., 3. un 1. Jāņa ap 60. – 65. g.

1. Pētera 65. g. pavasaris

Kas attiecas uz evaņģēlijiem, tad Bībeles kritikā pastāv tendence paziņot, ka tie varēja rasties tikai pēc Tempļa sagraušanas. Vienu tipisku šādas datēšanas piemēru var atrast grāmatā “Bībeles izskaidrojums un mācība” Rafaela Gillenberga un Esa Kivekesa redakcijā, kas domāta Somijas skolotājiem un baznīcas kalpotājiem kā ceļvedis uz Bībeles interpretāciju. Šeit visagrīnākais – Marka evaņģēlijs – tiek datēts ap 70.gadu, Mateja evaņģēlijs 80. gados un Lūkas – ap 90.gadu. Viņi paziņo, ka Jāņa evaņģēlijs tika uzrakstīts 90. gados, bet parādījās tikai ap 100.gadu. Somu profesors Āpeli Sārisalo evaņģēlijus datē šādi: Marka, uzrakstīts tūlīt pēc Pētera nāves, t.i., ap 65.-68.gadā; Mateja starp 60.-70.gadā un Jāņa – 90.gadā. Robinsons tos datē šādi:

Marka starp 45. – 60.

Mateja starp 40. – 60. +

Lūkas acīmredzot 57. – 60. +

Jāņa iespējams 40. – 65. +

Pētījuma beigās Robinsons pievieno Jāņa evaņģēlija speciālista C.H. Doda vēstuli, kurā pēdējais, rakstot īsi pirms nāves, izsakās, ka viņš pieturas pie spēcīgām ierunām pret Jāņa evaņģēlija agrīno datēšanu, kaut arī

“tas vērtīgi izgaismo pirmo draudzi [un] pat autentisku informāciju par vēsturisko Jēzu… Patiesībā Bultmans pats bija gatavs to datēt agri, bet pieņēma, ka kristietība sākās kā gnosticisma paveids un tikai vēlāk tika “jūdaizēta” un vēsturizēta.”

Tādu prātošanu rada spilgta iztēle, un tā ir pretrunā ar patiesiem faktiem. Bultmans uzskatīja, ka nav vērts pat mēģināt iekļūt aiz kerygma jeb “sludināšanas”. Kā mēs jau redzējām, šāda “mītiskā elementa attīrīšana”, pēc Dāvida Flussera vārdiem, patiesībā ir “atsvešināšanās no realitātes” – Entrealisierung. Jāņa evaņģēlija vēsturiskā daba ir neapšaubāma.

Mūsdienās ekseģēzei ir jājautā sev: “Bet ko tad, ja evaņģēliju sniegtais Jēzus attēlojums tiešām ir patiess?” Šaubas profesoru līmenī ne vienmēr ir noteikti attaisnojamas. Viens no visspilgtākajiem piemēriem tam bija pa radio dzirdētā Helsinku universitātes vēstures profesora atbilde uz dažu skolēnu uzdoto jautājumu: “Vai Jēzus patiešām dzīvoja?” Viņš atbildēja, ka “Jēzus ir izdomāta būtne, ko var salīdzināt ar antīkajiem dieviem Apolonu un Zevu”. Jaunā Derība mums sniedz faktus par Jēzu, kas ir pierakstīti jau tik sen, ka diez vai varētu iedomāties, ka tur varēja iezagties kādi iestarpinājumi.